uzkundzēt
uzkùndzêt, beherrschen, tyrannisieren: Gusts bij ieradis citus uzkundzēt Aps. IV, 77; sich (dat.) unterwerfen: ve̦cākie dē̦li bija uzkundzē[ju]ši jaunākuo Pas. VI, 348. Refl. -tiês,
1) sich (andern) als Herrscher aufwerfen
Dr., Vīt., Zaravič: uzkundzēties tavai sievai... neļausim, jebšu tā augsta cē̦luma Janš. Bandavā I, 29. tā pār viņām uzkundzējās Mežv. ļ. II, 456. ja viņa... raudzīs mātei kur uzkundzēties 134. šī guovs ir uzkundzējusies par citām Vīt.;
2) "?": dzīve skuolā ir jau par daudz uzkundzējusēs A. XXI, 743.
Avots: ME IV, 346, 347
1) sich (andern) als Herrscher aufwerfen
Dr., Vīt., Zaravič: uzkundzēties tavai sievai... neļausim, jebšu tā augsta cē̦luma Janš. Bandavā I, 29. tā pār viņām uzkundzējās Mežv. ļ. II, 456. ja viņa... raudzīs mātei kur uzkundzēties 134. šī guovs ir uzkundzējusies par citām Vīt.;
2) "?": dzīve skuolā ir jau par daudz uzkundzējusēs A. XXI, 743.
Avots: ME IV, 346, 347