I uzmīt (li. užmiñti "in Vorschlag bringen" ) Bielenstein LSpr. II, 391, = uzminêt, erraten.

Avots: ME IV, 360

I uzmīt: u. mīklu Salis, (mit ĩ) Seyershof.

Avots: EH II, 729

II uzmĩt (li. užmìnti "worauf treten"),

1) auftreten:
brūte manījās pie altāra uzmīt brūtgānam uz kāju BW. III, 1, S. 9. vecene neviļuot bij uzminuse āmaram LP. IV, 167;

2) tretend präparieren:
uzmīt mālus AP. Refl. -tiês,

1) auftreten:
es nevaru uz kāju ne˙maz uzmīties AP., Ruj.;

2) man netīšām uzminās viņam uz kājas, ich trat ihm versehentlich auf den Fuss.
sulaiņam nejauši uzminies... kucītei uz galvas Pas. IV, 423.

Avots: ME IV, 360