uzpurinât, aufrütteln, aufschütteln (eig. und fig.): Zaniņa katru rīt uzpurināja vietu MWM. VIII, 337. viņa... gribēja tuos (= spilve̦nus) uzpurināt (aufklopfen U.) MWM. XI, 206. uzpurināt uotru (nuo miega). malku krāsnī uzpurināt (schüren) U. Refl. -tiês, sich aufrütteln (eig. und fig.): Sprw. uzpurinājies, - būsi saimnieka dē̦ls! RKr. VI, 695. pa˙visam jancīgs, uzpurinājies MWM. XI, 267.

Avots: ME IV, 369

uzpurinât: (sēnēm) uzpurinājām sāli un apēdām Frauenb. Refl. -tiês, ‡

2) = uzpuostiês: meita kļuvusi, viņa jau vairāk uzpurinājās Siuxt. daudz maz uzpurinies un uzprausies par jaunu! Janš. Līgava I, 303.

Avots: EH II, 731