uzvandît, aufwühlen LKVv.: uzvandīt gultu, uzvandīt e̦ze̦ra dūņas. straume uzvanda, uzmutuļuo dūņas D. L. Z. 17. uzvandīja sacietējušuo zemi Upītis Sieviete 220. uzvandītas uogles Alm. Refl. -tiês,

1) sich (beim Wühlen) zuoberst kehren:
dūņas uzvandījušās;

2) umherstreifend sich einfinden:
čigāni te pie mums uzvandījušies Stenden.

Avots: ME IV, 396

uzvandît, ‡ Subst. uzvandīšana Janš. Līgava II, 394, das Aufwühlen.

Avots: EH II, 738