vēzēt
vẽzêt, -ẽju Nigr., schwingen, schwenken Wid.: vēzēt izkapti Domas IV, 473. vīrs vēzē augsti abas ruokas MWM. VI, 420. vēzēt savādi ruokas Purap. 284. slaidi vēzēja... sitamuo atpakaļ, lai trieciens būtu juo stiprs Janš. Bandava lI, 200. Refl. -tiês,
1) (zum Schlagen oder Werfen) ausholen
(mit è 2 ) Vīt.; die Hand zum Schlagen aufheben; sich zu schlagen anschicken (mit ẽ ) Nötk., Selg., (mit è 2 ) Kl., Sessw.: viņš vēzējās it kâ uz sišanu Vīt. divi dur, divi vē̦zas (Rätsel) RKr. VII, 674. puisis vēzējās man ar vē̦zu iesist Zvirgzdine. e̦suot tâ vien vēzējies, bet tikkuo nācis pie sviediena Jaun. mežk. 3;
2) sich hin- und herschwingen:
šūpuoles... vēzējās izplatījumā, grima lejā un cēlās augšā Veselis Daugava I, 431. elpekļi laižuoties sāk vēzēties (trīcēt) Konv. 2 2065. Wohl nebst an. vega "bewegen, schwlngen, wiegen", got. wēgs "Wogenschlag" u. a. zur Wurzel von ve̦z(u)ms.
Avots: ME IV, 573, 574
1) (zum Schlagen oder Werfen) ausholen
(mit è 2 ) Vīt.; die Hand zum Schlagen aufheben; sich zu schlagen anschicken (mit ẽ ) Nötk., Selg., (mit è 2 ) Kl., Sessw.: viņš vēzējās it kâ uz sišanu Vīt. divi dur, divi vē̦zas (Rätsel) RKr. VII, 674. puisis vēzējās man ar vē̦zu iesist Zvirgzdine. e̦suot tâ vien vēzējies, bet tikkuo nācis pie sviediena Jaun. mežk. 3;
2) sich hin- und herschwingen:
šūpuoles... vēzējās izplatījumā, grima lejā un cēlās augšā Veselis Daugava I, 431. elpekļi laižuoties sāk vēzēties (trīcēt) Konv. 2 2065. Wohl nebst an. vega "bewegen, schwlngen, wiegen", got. wēgs "Wogenschlag" u. a. zur Wurzel von ve̦z(u)ms.
Avots: ME IV, 573, 574