vaicāt

vaĩcât Arrasch, C., Iw., Līn. u. a., (mit ài 2) Kl., Prl. u. a., -ãju, fragen L., U. (unbek. in Dond., Peb., Salis, Schwanb., Stenden): neģi būs tiem ļaudīm savu dievu vaicāt? Glück Jesaias 8, 19. es tev vaicāju, kad jāiet. vaicā sniedze uz cīruļa VL.; sonst (nach U.) mit dem Dativ konstruiert; suchen Zaļmuiža. Refl. -tiês, einander fragen; durch Umfrage Auskünfte sammeln Spr.: Laim[a] uz Laimas vaicājās, kas raud gauži istabā BW. 4376, 2. - Subst. vaĩcâšana, das Fragen; vaĩcãjums, die Frage, Nachfrage: paldies par vaicājumu! Dank für gütige Nachfrage! U.; vaĩcâtãjs, wer fragt. Wahrscheinlich von der Fragepartikel vai abgeleitet.

Avots: ME IV, 433, 434


vaicāt

vaĩcât: fragen Frauenb., (mit ài 2 ) Kaltenbr.; suchen: biezumiņu vaicādams Tdz. 57058, 1 (aus Mērdzine). gāja vaicātu savu brāli Pas. VIII, 206 (aus Pustiņa). kā tu vaicā? IX, 539 (aus Domopol). vaicāšu, vai nazis nav kabatā Lubn.; bitten: vaicā, kab tev duotu zarnas munas tīrīt! Zbiór XVIII, 305. vaicājis parādīt ceļu Pas. XIII, 25 (aus Andrupine). Refl. -tiês: meita meitu vaicājās, cik ... Ramkau. Subst. vaĩcâtājs: pave̦duši gabaleņu, vaicā ze̦lta, sudabreņa. vai jūs gudri, vaicātāji? kur es jimšu? BW. 4890, 9.

Avots: EH II, 748