ve̦cainis,

1) ein alter Mensch
PS.: divi ve̦cainīši uomulīgā brīdī satikušies Austr. - ve̦cainis baŗas, es donnert Arrasch, Jürg.;

2) s. ve̦caine.

Avots: ME IV, 514

ve̦cainis,

2): ve̦cainīšuos luopus gana Tdz. 51082.

Avots: EH II, 766