Paplašinātā meklēšana

‡ adiêviņi ² Alschw., = adieņi,

Avots: EH I, 3

‡ aiviekša BW. 33612, die Himbeere.

Avots: EH I, 5

‡ àiviêkstājs ² Warkl., der Himbeetstrauch.

Avots: EH I, 5

‡ aĩviêkste̦nãjs ² AP., àiviêkste̦nājs ² Prl. n. FBR. VI, 76, der Himbeerstrauch.

Avots: EH I, 5

aiviekstene: auch Fehteln, (mit aĩ ) AP., (mit ài ² ) Bers., Fest., Kroppenhof, Lös., Saikava, Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH I, 5

aiviekstene [in Preili àiviêkstene ^2], aviêkstene Sissegal, aiviekstenãji A. XIV, 256 od. aiviekstu krūmi AP.; s. avene, avenãji.

Avots: ME I, 14

‡ àizčivinât,

1) zwitschernd, piepend sich entfernen:
bezdelīga aizčivina (fliegt zwitschernd fort) Bauske, Lubn., Sessw., Trik. u. a. zilīte... aizčivina tālāk Janš. Bandavā I, 237;

2) vollzwitschern, -piepen:
cāļi tâ čivināja, ka aizčivināja ausis Bauske, Lems.;

3) fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15, 16

‡ àizdãvinât, wegschenken; mit gewissen Bedingungen abtreten Warkh.: tē̦vs bē̦rniem aizdāvinājis māju.

Avots: EH I, 18

‡ aîzde̦vi, Zinsen, Prozente: kur... naudu aizdevās un aizņēmās..., tur tuo... izdarīja bez kādiem aizde̦viem jeb procentiem Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 18

‡ àizdzîvinât Trik., lockend, mit Betrug fort-, hinbekommen: sivē̦nus a. uz apluoku.

Avots: EH I, 22

‡ àizgavilêt, mit Jubeln sich entfernen: līguotāji tâ ir aizgavilēja Oknist. Refl. -tiês: auch Spr.

Avots: EH I, 23

àizgavilêtiês, anfangen zu jubeln: viņam aizgavilējās krūtīs kāda balss Niedra.

Avots: ME I, 26

‡ aizgravis Bers., ein hinter einer Schlucht sich befindendes Feld od. eine solche Wiese.

Avots: EH I, 25

‡ àizkvìekt, quiekend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, einen quiekenden Laut von sich geben: sivē̦ns aizkviecās.

Avots: EH I, 34

‡ àizplevinât, hin-, wegflattern machen: vējš aizplevinājis visus lakatiņus nuo valga Lemsal.

Avots: EH I, 42

àizplivinât, intr., hin-, wegflattern: tauriņi aizplivināja uz līci MWM. X, 11.

Avots: ME I, 44

àizpurviẽtis, -te, ein Mensch, der jenseit des Morastes lebt.

Avots: ME I, 45

àizstãvis, vielfach àizstãvs (diese Form auch in der Bed.: Schutz ) A. XI, 101, der Verteidiger, Advokat, Beschützer L.: brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. nav nekāda aizstāviņa nuo tā viena bāleliņa BW. 13734, 2.

Kļūdu labojums:
brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. = brālis māsai... aizstāvis un tautas rājējiņš BW. I, S. 303.

Avots: ME I, 53

‡ àizsviêdrêt, beschlagen (sich mit Schweiss bedecken) machen: a. luogus.

Avots: EH I, 54

àizsviêst, ‡

3) bewerfend und dadurch bedeckend töten:
aizsviesim juo ar akmeņiem Pas. VIII, 436; ‡

4) a. cieti Segewold "(jemanden) festsetzen".
Refl. -tiês, hin-, wegeilen: viņš kâ vējš aizsviedās pruojām Deglavs Rīga II, 1, 593.

Avots: EH I, 54

àizsviêst, tr.,

1) hin-, wegwerfen, hinter etwas werfen:
viņš aizsviedis cimdus aiz gultas;

2) zuwerfen, ausfüllen:
caurumu. Refl. -tiês, hingeworfen werden, schnell hinkommen: akmens neaizsviedies vis līdz pašai Daugavai LP. VII, 1313. mēness aizsviedies, der Mond ist schon aufgegangen L.

Avots: ME I, 54

‡ àizsvilinât,

1) (etwas, was schwirrend brennt) anzünden, zu sengen anfangen:
a. kūlu, paegli, mežu, cūku; leichtfertig (?) anzünden: nu viņi aizsvilinājuši uotru ē̦ku Janš. Līgava 1, 125;

2) heftig erzürnen
Stenden: nu jau viņš aizsvilināts. Refl. -tiês, sich versengen: te stāvuot tu vari a. Jürg.

Avots: EH I, 54

‡ àizsvilnît Jürg., in Zorn entbrennen; ergrimmen.

Avots: EH I, 54

àizsvilpuôt,

1) tr., wegpfeifen:
tuo aizsvilpuo nuo viņu vietas Hiob 27, 23;

2) einen kurzen Pfiff hervorbringen
Zb. XVIII, 300.

Avots: ME I, 54

‡ àizšvil˜puôt, pfeifend hin,- weggehen, -laufen Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 57

‡ àizšviļpuôt Wessen "àizsvilpuôt".

Avots: EH I, 57

‡ àizsvìlpt,

1) einen pfeifenden Laut von sich geben:
aizsvilp! jis atskries Pas. VI, 388 (aus Lettg.);

2) pfeifend wegrufen;
a. suņus.

Avots: EH I, 54

‡ aîzšvilˆpt ² Dunika, Kal.,

1) pfeifend (sausend) hinfliegen:
luode aizšvilpa man gar ausi;

2) pfeifend betäuben:
a. kam ausis.

Avots: EH I, 56

àizsvìlptiês, àizsvèlptiês, anfangen zu pfeifen, einen pfeifenden Laut von sich geben: šauta irbe aizsvilpās BW. 8877.

Avots: ME I, 53

àizsvil˜t, Refl. -tiês: aizlicis (= aizskrējis) kâ aizsvilies Anekd. IV, 249.

Avots: EH I, 54

àizsvil˜t, anfangen zu glimmen, zu brennen, erröten: viņš aizsvila līdz ausu galiem MWM. X, 837. paliku kâ aizsviluse Fallijs, Krēslā 33. Refl. -tiês, anfangen zu brennen, zornig werden: ausis tā kā aizsvilstas A. XX, 164. kaimiņš aizsvilās A. XIV, 1, 54.

Avots: ME I, 54

‡ àizšvirkstêtiês, für eine kurze Zeit zu prasseln (knistern) anfangen: paeglis aizde̦gts aizšvirkstējās.

Avots: EH I, 57

‡ àizšvitinât, vergeuden Kal.: a. mantu.

Avots: EH I, 57

àizpurviẽtis: auch BW. 376.

Avots: EH I, 44

‡ àizvicinâtiês, (sich hin und her drehend?) sich hin-, wegbegeben Frauenb.: kur viņš nu atkal aizvicinājies?

Avots: EH I, 63

‡ àizvicuôt, schnell hin-, weggehen Siuxt: a. gar pļavu.

Avots: EH I, 63

àizviekstene N. - Schwaneb., f. aiviekstene, avene, Himbeere.

Avots: ME I, 61

àiz˙viên, àiz˙viênu, àiz˙viênu vien, àiz˙viênam, auch àiz˙viênim, immerdar, stets: tas atkārtuojas bez mitēšanās aizvienu tāļāk A. XII, 356. puisis aizvienam kāruojis lielāku algu LP. VII, 802.

Avots: ME I, 61

aizviênẽjs, stetig: aizvienēja darbība, eine Tätigkeit, die immer von dem Subject ausgeht, inhärierend. Sirmais.

Avots: ME I, 61

‡ aîz˙viênĩm ² Siuxt, = àiz˙viên.

Avots: EH I, 64

‡ àizvìestiês,

1) sich fortpflanzend in einer bestimmten Richtung weiterwuchern (von Pflanzen)
KatrE.: mans bē̦rnu pulks . . . tur aizviesies Juris Brasa 172. krūms aizviesies līdz sē̦tai; sich aus der Fremde her durch Fortpflanzung vermehren und einbürgern Nautrēni: mūsu tīrumā pamātes (eine Art Pflanzen) aizviesušās nuo Garuozu ve̦cā dārza;

2) "zu keimen anfangen"(?)
Wessen;

3) sich davonmachen
Wolmarshof; weggehen Bers., Golg., Sessw.

Avots: EH I, 64

aizvieta, -te,

1) der Winkel, die Ecke, eig. der Ort hinter dem Orte:
apgaismuoja ar sveci katru aizvietu klētī B. Vēstn.;

2) der Raum zwischen dem Bette und der Wand
Kursiten.

Avots: ME I, 61

aizviete: der Raum zwischen dem Zimmerofen und der Wand Frauenb.

Avots: EH I, 64

‡ aîzviêzêt ² Frauenb., sich mit einer Eisschicht bedecken: ūdens dīķī šuorīt aizviezējis.

Avots: EH I, 64

‡ I àizviļât, = ‡ àizvaļât: a. mucu (pruojām).

Avots: EH I, 63

‡ II àizviļât, hin-, weglocken: a. bē̦rnu uz mežu.

Avots: EH I, 63

‡ aîzvilˆbinât ² Dond., Sassm., hin-, weglocken: a. uotru līdz uz kruogu.

Avots: EH I, 63

àizvil˜cinât, tr.,

1) verzögern, vertrödeln:
laiku;

2) hinziehen, hinführen (lassen):
a. siena tupesi līdz šķūnim Fr. Ad. aizvilcini man [i], Laimiņa, labu ļaužu maliņā! BW. V, Nr. 351.

Avots: ME I, 60

‡ àizvildît, 1) "заступиться" (ein treten für?) Spr.;

2) "hin-, weglocken"
Bers., Wessen. Refl. -tiês Spr., sich verlassen auf, rechnen auf.

Avots: EH I, 63

‡ àizvilinât, hin-, weglocken.

Avots: EH I, 63

àizviļinât, tr., hin-, weglocken: mēģina daždažādiem apsuolījumiem viņu aizviļināt JK. V, 142.

Avots: ME I, 60

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet; ‡

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês, ‡

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā; ‡

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60

àizvilnît, ‡

2) sich hin-, wegschlängeln:
(čūska) aizvilnījusi pruojām Pas. V, 468; ‡

3) flink und behende hin-, weglaufen
(mit ìl ² ) Oknist: meitine aizvilnīja da lauka galam; ‡

4) hin-, wegstolzieren
(mit ilˆ ) PS.

Avots: EH I, 63

àizviļˆņuôt,

1) : redzēju ... paceļamies ve̦se̦lu mākuoni strazdu, kas ... viegli un ātri aizviļņuoja (sich wellenartig fortbewegten)
pāri ielejai Janš. Bandavā 1, 226.

Avots: EH I, 63

àizviļˆņuôt,

1) intr., wegströmen;

2) tr., hinbringen, verbreiten:
lielgabali var tāļu aizviļņuot savās skaņās bē̦du vēsti Vēr. II, 343. Refl. -tiês, hin-, wegströmen, sich verbreiten: līguošana aizviļņuojas tāļi Laps.

Avots: ME I, 60

‡ àizvilstelêt, wiederholt oder mehrere hin-, weglocken Lemsal: a. bē̦rnus.

Avots: EH I, 63

àizvilˆstît, tr., hin-, weglocken Dr.

Avots: ME I, 60

‡ àizvilt, hin-, weglocken Spr. u. a.: a. kam kalpuoni pruojām, a. kuo uz mežu. a. ar maizes gabalu suni līdz uz ganiem. jaunas sievas (acc.) . . aizviļuot vai ar varu aizve̦duot Viļņā Janš. Dzimtene V, 365. mīļākuo bij... aizvīlis maršals Ezeriņš Leijerk. II, 116.

Avots: EH I, 63

àizviņā ce̦turtdienā BielU., am vorvorigen Donnerstag.

Avots: EH I, 63

‡ àizviņdìe, vorgestern Orellen n. FBR. XI, 43, Lenzenhof u. a.. (mit -dien ) Nitau u. a. In Allendorf unterscheide man aiz˙viņdien "vorgestern" von aizviņdien (mit betontem aiz- ) "vor einigen Tagen".

Avots: EH I, 63

‡ aîzviņ̂ģuôt ² Dunika, Rutzau, sich hin-, wegschlängeln: (čūska) var a. pa zâli pruojām.

Avots: EH I, 63

àizviņu nedēļu, àizviņ (u) nedēļ, àizviņ (u) svètdìen u. s. w., vorvorige Woche, vorvorigen Sonntag: aizviņunedēļ saimniece iedeva sieku rudzu LP. VI, 50.

Avots: ME I, 60

‡ àizvirinât duris, eine Tür langsam und allmählich zumachen. Refl. -tiês: duris aizvirinājās, die Tür schloss sich - langsam und allmählich - von selbst zu.

Avots: EH I, 63

‡ àizvir̃knêtiês, aneinandergereiht hin-, wegziehen (intr.), -fliegen: dzērves aizvirknējas uz dienvidiem.

Avots: EH I, 63

‡ àizvirmuôt, sich vibrierend hin-, wegbewegen, vibrierend hin-, wegströmen: (zvanu) skaņas tālu aizvirmuoja gaisā Dikenss Zvani (v. J. 1928), S. 135.

Avots: EH I, 63

àizvir̃pinât, tr., herumdrehend wegwehen: ziemelis aizvirpina nuodzeltējušas lapas tāļu pruom Laps.

Avots: ME I, 60

‡ àizvirst,

1) hinter etwas hinfallen
Rutzau: nazis aizvirta aiz skapja;

2) = àizmestiês 3 : uogas jau aizvirtušas Dunika.

Avots: EH I, 63

àizvir̂t, intr., rieselnd weg-, hinfliessen: aizve̦rd akas vē̦sais ūdens Vēr. II, 53.

Avots: ME I, 60

aizviru, indecl.: aizviru acīm, mit geschlossenen Augen Zeib.

Avots: ME I, 60

[àizvir̃zêt, zuzufrieren anfangen: ūdens ir jau aizvirzējis Wandsen].

Avots: ME I, 60

àizvirzît, ‡ Refl. -tiês Salisb. (mit ir̂ ² ) u. a., hin-, wegrücken (intr.): a. līdz durīm. a. pruojām.

Avots: EH I, 64

àizvir̃zît, tr., hin-, wegrücken Vēr. II, 1058: gadījums mani aizvirza pie bērnības atmiņām Apsk., C.

Avots: ME I, 60

àizvirztiês, wegrücken: viņš aizvirzās tāļāk C.

Avots: ME I, 60

I àizvirztiês, sich hinbewegen: aizvirzās līdz . . . ūdens malai Pas. VII, 36.

Avots: EH I, 64

‡ II aîzvir̂ztiês ² Dond., sich mit einem dünnen, grünen Häutchen beziehen (von stehenden Gewässem): dīķis aizvirzies ar zaļu plogu.

Avots: EH I, 64

‡ àizvitêt, tünchend verschmieren: a. šķirbas.

Avots: EH I, 64

àizvizêt, intr.,

1) anfangen zu schimmern, erglänzend, schimmernd sich entfernen:
jūŗas līmenis... pamirdzēja, nuozalguoja, aizvizēja MWM. VI, 15;

2) zufrieren:
luogs aizvizējis Etn. aizvizējuse Daugaviņa BW. 15458, 5.

Avots: ME I, 60

‡ àizvizinât, spazieren fahrend hin-, wegführen: a. bē̦rnus uz ciemu. Refl. -tiês, spazieren hin-, wegfahren (intr.): a. uz ciemu.

Avots: EH I, 64

‡ àizviznît, sich mit Eis überziehen: (rudenī) aizviznīja ūdentiņi.

Avots: EH I, 64

àizvižņuôt = àizvizēt: gaiss aizvižņuo tik mīksti un viegli Latv.

Avots: ME I, 60

‡ àizzvìegt,

1) wiehernd (oder ausgelassen lachend) betäuben:
a. kam ausis;

2) aufwiehern
(nach r. заржáть): aizzviegšu Pas. VI, 471 (aus Lettg.). Refl. -tiês, aufwiehern Arrasch u. a.

Avots: EH I, 65

àizzviest, tr., verkleben, verleimen: sienas šķirbas aizzviež ar māliem Tirs., Sessw. spainis te̦k; še aizzvied ar maizi Kaul., Bers., Lub.

Avots: ME I, 61

‡ *alusviris (?) BW. 19513 var. (Var.: alus vīri, a. vīrs), = aldaris (?). Falls das i vor r wirklich kurz ist, wohl zu virt "kochen".

Avots: EH I, 68

‡ alvirtuve,* die Brauerei Pēterb. Avīzes II, 51.

Avots: EH I, 69

apakšvilenis, der untere Weberbaum, um den sich das Gewebe umwickelt Lautb. Auch baķa buomis genannt.

Avots: ME I, 74

‡ apakšvìrsniẽks,* ein Unteroffizier.

Avots: EH I, 71

apavi (li. ãpavas): 7254 zu korrigieren in 7254, 1.

Avots: EH I, 72

apavi, apāvi Grünh., apavas, selten d. Sing. apavs, Demin. apaviņš BW. 7254 [oder apavis in Lisohn] (li. ãpavuos; zu àut), die Fussbekleidung: apavus nuoplēst LP. III, 84, die Fussbekleidung abtragen, vertragen; mit Voranstellung des Gen. Pl. kāju: ziedus ieliekuot kāju apavā LP. VII, 1278.

Avots: ME I, 76

apavis: auch in AP., Erlaa, Saikava: ar... dāvinātuo apavi kājās Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV. 19.

Avots: EH I, 72

apdãvinât (unter apdãvât), ‡ Refl. -tiês, einander beschenken: tauta jaungadā . . . apdāvinājās uolām Brīvā Zeme 1931, No 294.

Avots: EH I, 77

‡ apdāvanât (li. apdovanóti ), beschenken Latv. Av. 1839, No 51: par kuo tika apdāvanāta Rutzau n. RKr. XVI, 217.

Avots: EH I, 77

‡ apdãvinâtĩba,* die Begabung Latvis No 2467; Brīvā Zeme 1931, No 199 u. a.

Avots: EH I, 77

apdãvinâts, begabt, fähig: apdāvināts dziesminieks, cilvē̦ks; apdāvināts ar miesas spē̦ku, smalkām jūtām.

Avots: ME I, 81

apdviẽļuôt, tr., mit Handtüchern behängen: pūrvežus apdvieļuoja RKr. XVI, 154.

Avots: ME I, 83

‡ apdzīvinât Celm., bevölkern.

Avots: EH I, 80

‡ apgalvienis Warkl., apgalviens Stom., = apgalˆvene 2.

Avots: EH I, 81

‡ apgalˆvines Warkl. n. FBR. XI, 120, = apgalˆvene 2.

Avots: EH I, 81

‡ apgalˆvinis,

1) =apgalvene 1 Stom.;

2) = apgalˆvene 2 Mahlup.

Avots: EH I, 81

‡ appļàvines ² Zvirgzdine, = appļāvenes.

Avots: EH I, 106

‡ applīvinât, (tanzend) herumflattern: a. zãlei apkārt A. Brigader.

Avots: EH I, 106

appùrvis [in Kalzenau appurve], die Gegend um einen morast (purvs), eine feuchte, niedrige Gegend, die mit Strauch bewachsen ist und zum Weiden dient Salwen n. Mag. IV, 2, 107; oder = apurs: es redzēju par appurvi klibu vilku atte̦kam BW. 10389; appurītis pie ieejas durvīm Alm.

Avots: ME I, 112

‡ apskâviêns, die Umarmung: atsvabinājies nuo tē̦va... apskāviena Janš. Līgava II, 79.

Avots: EH I, 113

apstāvi (unter apstâji): zivīm apstāvi ("apstāšanās") uznākuši: ne˙maz tās vairs neķeras Saikava; "niķi" (apstāvji) Saikava (auch der Sing. apstāvis): ar apstāvi maltu gāju, ar apstāvi druviņā, šie lielie apstāviņi neduod lieka gabaliņa VL. aus Saikava.

Avots: EH I, 117

apstāvi, s. apstâji.

Avots: ME I, 126

‡ apstāvinât, = apstādinât 1 (?): steidzās pie guovīm, apstāvināja tās Janš. Mežv. ļ. II, 352; (die Herde) zusammentreiben und nicht mehr auseinandergehen lassen (so dass die Herde sich schliesslich niederlegt) AP. u. a.

Avots: EH I, 117

‡ apstāvis (?), die Unterbrechung, das Haltmachen (?): bija duomājams, ka ilgi viņiem tâ neies, bet apstāvim (vietleicht zu korrigieren in apstāviem [zu apstāvi]) jānāk Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 92. S. auch unter apstāvi.

Avots: EH I, 117

apsviêdeniski, rückwärts, hinterwärts: atsviedeniski uz zirga sēdēt Bers.

Kļūdu labojums:
atsviedeniski = apsviedeniski

Avots: ME I, 128

apsviêdîgs, gewandt: viņš ļuoti apsviedīgs J. Kaln.

Avots: ME I, 128

‡ apsviedrêt(iês), beschwitzen Warkl.: viņš pārnāca apsviedrēji(e)s.

Avots: EH I, 119

‡ apsviedrêt(iês), beschwitzen Warkl.: viņš pārnāca apsviedrēji(e)s.

Avots: EH I, 119

[apsviedrināt L., in Schweiss bringen.]

Avots: ME I, 128

apsviêst: visu tīrumu apsviež (=apsẽj) Pilda n. FBR. XIII, 57. apviede ap galvu Pas. IV, 251.

Avots: EH I, 119

apsviêst, tr., umwerfen, bewerfen, beschmieren, besprengen: neapsviedi bē̦rnu. māte apsvieda... kūkiņu uz uotru pusi R. Sk. II, 136; durvis, luogus ar jē̦ra asinīm Tr. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert sich in seinem Verhalten, ändert seine Aussage. Refl. -tiês,

1) umschlagen, sich ändern, werden:
laiks apsviedies vē̦ss un vējains A. XIV, 4. vējš apsviedās nuo ziemeļiem JR. IV, 139; viņa apsviedās par viņa lieluo labdari MWM. VI, 642;

2) sich schnell umdrehen, sich wenden:
Krišs apsviežas ar ģīmi pret sienu Dok. A. viņa apsviedās nuost nuo luoga.

Avots: ME I, 128, 129

apsiẽvuôtiês, auch apsiẽvâtiês L., Mag. XIII, 2, 65, Lind., sich ein Weib nehmen, heiraten (vom Manne): laiks jau sen bij apsievuoties.

Avots: ME I, 120

‡ apsvīnît, beschmutzen Wolmarshof (mit ì), Salis (mit î ² ): a. jaunuo tē̦rpu. Refl. -tiês, ‡

2) schmutzig werden:
lakatiņš jau apsvìnījies Wolmarshof.

Avots: EH I, 119

apsviķuot, -êt, tr., mit Pech ringsum verpichen: tev būs tuo (šķirstu) apsviķēt I Mos. 6, 14.

Avots: ME I, 128

‡ apsvil˜dinât, = apsvilinât.

Avots: EH I, 118

apsvilinât: par lapsu, kas aizšauta vai šāvienā izbiedē̦ta ātri aizskrien, saka: "aizsvilināju lapsai asti; aizgāja kâ svilaste" N.-Peb.

Avots: EH I, 118

apsvilinât (li. apsvìlinti), caus., ansengen, besengen: kautām cūkām sarus; auklu. kuokam liesmu biezuo mizu apsvilinājuse Aps. Sprw.: iet kā apsvilināta lapsa, von dem gesagt, der nicht weiss, was er tut. apsv. nagus, sich die Finger verbrennen A. XIII, 389. Refl. -tiês, sich ansengen.

Avots: ME I, 128

‡ apsvil˜pêt auspfeifen Ar.: a. runātāju.

Avots: EH I, 119

‡ apsvìlpt (li. apšvil˜pti) suņus, Hunde durch Pfeifen sich beruhigen machen.

Avots: EH I, 119

‡ apšvilˆpt ² suņus Dunika, = apsvìlpt suņus.

Avots: EH I, 120

apsvil˜t (li. apsvìlti), ringsum angesengt werden: mati nebij apsviluši Psalm. 3, 27. burvis, lai gan apsvilis, tuomē̦r dzīvs JK. skrien kā apsvilis.

Kļūdu labojums:
Psalm 3, 27 = Daniel 3, 27

Avots: ME I, 128

‡ apšvitinât Dunika, Kal., Rutzau, wiederholt schnell herumdrehen: a. pāte̦gu ap galvu; a. (dancuojuot) meitu.

Avots: EH I, 120

‡ aptuvienā (loc. s.), in der Umgegend Janš. Dzimtene I, 487 und V, 331.

Avots: EH I, 123

aptuviene: auch Janš. Līgava I, 496; II, 159, Mežv. ļ. Il, 278.

Avots: EH I, 123

aptuviene, die Umgegend: Liepājā un aptuvienē Apsk.

Avots: ME I, 132

apvicinât Ahs., tr., schwingend umwinden: apvicina savus gaŗuos matus gar ruoku.

Avots: ME I, 135

apvicuôt, tr., mit Ruten umwinden, umschlingen: pūrs - ar vicām apvicuots.

Avots: ME I, 135

‡ apvidie (loc. s.) Erlaa, in der Verbindung šai a., in dieser Gegend.

Avots: EH I, 126

‡ apviducis Pernigel, = apvidus.

Avots: EH I, 126

apvidus, die Umgegend: ķēniņš tai apvidū medījis LP. VI, 1016; auch apviducis Apsk. I, 655; apvidus vārdi, Provinzialismen.

Avots: ME I, 135

‡ apviebtiês Bauske "(das Gesicht) verziehen": viņš par tuo tikai apviebās.

Avots: EH I, 127

apviẽdêt, tr., etw. trocknen: sienu C., Smilt.; apviẽtêt Gr. - B., apvèitêt ² Bers.

Avots: ME I, 136

apviedêt, tr., ansehen, beobachten; apviedē̦tājs, der Beobachter MWM. IV, 490.

Avots: ME I, 136

‡ apviênĩba,* die Vereinigung, der Verein, Verband, Bund.

Avots: EH I, 127

apviênuôt, ‡ Refl. -tiês, sich vereinigen, sich zusamrnentun.

Avots: EH I, 127

apviênuôt, tr., vereinheitlichen, konzentrieren: mistru darbību Etn.

Avots: ME I, 136

‡ apviẽsêt Dunika, Rutzau, (mit iê ² ) Kal., apviêst ² Kal., = apcìemuôt, apsḕrst, besuchen.

Avots: EH I, 127

‡ apviestiês Salis, sich unter etwas einfinden: skudras apviesušās apakš grīdas.

Avots: EH I, 127

apvija,

1) der Strick an der Femer des Pfluges
Döbner nach U. (zu apvît [vgl. Bielenstein Holzb. 476]);

2) der Hopfen:
visapkārt nuokarājās apviju vītes, savienuodamas kuoku zaru MWM. VI, 216. Blumengewinde, Girlande.

Avots: ME I, 135

apviļât, apviļinât, freqn. zu apvelˆt, tr.,

1) rollend kneten, rundum drücken eine weiche Masse:
dievs apviļājis dūņas LP. VII, 1192; maizes mīkstumu;

2) rollend, knetend etw. womit umgeben:
saimniece apviļinājusi akmeni mīklā LP. V, 79. Refl. -tiês, sich wälzend womit umgeben, bedeckt werden: lapsa le̦c abrā ar visu augumu un apviļājas ar mīklu LP. V, 166.

Avots: ME I, 136

apvilˆgt, -ve̦lgu oder -vilgstu C., -vilgu J. Kaln., intr., ringsum feucht- werden: asarām apvildzis skats Zalkt. I, 106. siena guba par nakti apvilgusi. milti maisā visapkārt apvilguši J. Kaln.

Kļūdu labojums:
feucht- = feucht

Avots: ME I, 136

‡ apvilinât Salis, herumlocken um: a. suni ap e̦ze̦ra galu.

Avots: EH I, 126

‡ apvilka, ein Kissenüberzug Latv. Av. 1855, № 28.

Avots: EH I, 126

apvìlkt, 2): skaisti apvilktuo... meitini Pas. IX, 309. Refl. -tiês,

2) sich ankleiden:
māsas apsavilka Pas. V, 87 (ähnlich VII, 493; VIII, 318).

Avots: EH I, 126

apvìlkt (li. apvil˜kti), tr.,

1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;

2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,

1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;

2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.

Avots: ME I, 136

‡ apvil˜lât, (die Ränder des offenen Endes einer Patronenhülse) ringsum nach innen einbiegen (tr.) Kal.: kad patruonu piepilda ar pulveri un skruotēm, tad galu vajag a., lai ne˙kas neizbirst.

Avots: EH I, 126

‡ apvil˜lâtiês Dunika,

1) sich mit Flaum (Wolle) beziehen:
viņam pade̦gune jau sāk a. egles kuoka dēlis saulē un lietū ar laiku var a.;

2) beschimmeln:
maize jau sāk a.

Avots: EH I, 126

‡ I apvilnît, gierig und eilig aufessen Jürg.: izsalcis var visu tuo a.

Avots: EH I, 126

‡ II apvilnît

1) herumlaufen um
Trik. (mit ìl ), Oknist: a. ap lauku;

2) mit dem Schwanz eine wellenförmige Bewegung machen
Saikava: līdaka apvilˆnīja un pazuda dziļumā.

Avots: EH I, 126

‡ III apvilnît (?) Bauske "= apviļât 2": a. zivi (ce̦puot) miltuos.

Avots: EH I, 126

‡ I apvilˆstît Lubn., Meiran, = apviļât 2: a. zivi miltuos.

Avots: EH I, 126

‡ II apvilˆstît Trik., betrügen.

Avots: EH I, 126

apvilˆt: apvilts Evang. 1753, S. 10.

Avots: EH I, 126

apvilˆt (li. apvìlti), tr., betrügen: draugus. Refl. -tiês, sich betrügen.

Avots: ME I, 136

‡ apvirât AP., (eine ganze Anzahl von Türen) auf- und zumachen: velti a. visas duris.

Avots: EH I, 126

[apvirdas, ein wenig gekochte Pilze Süd-Mittelkurland.]

Avots: ME I, 136

apvir̂de: auch (mit ir ² ) Warkl.

Avots: EH I, 126

apvir̂de, der Schwär, ein Geschwür am Nagel ("kur asinis apvirušas") Mag. II, 3, 113; Lasd. A. X, 1, 528.; cf. apìrde ^2: apvir̂t. [Zu vir̂t auch nach Leskien Abl. 355; aber schwerlich zu trennen von urslav. verdъ, woraus russ. вéред "Geschwür" u. a., s. Torbiörnsson LiqMet. II, 90 f. Dieses aber gehört der Bedeutung wegen kaum zu le. vir̂t "kochen", sondern eher zu ai. vārdhati "wächst" oder aber zu d. Warze u. a. Vgl. le. aûguons "Geschwür" zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 136

[apvirinât (li. apvìrinti), tr., ein wenig kochen: sēnes Weinsch., KronsWürzau, zāles Pussen.]

Avots: ME I, 136

‡ I I apvirinât Meiran, Trik., = ‡ apvirât.

Avots: EH I, 126

‡ apvir̃knêt Trik., um etwas aufreihen: a. kam krelles apkārt.

Avots: EH I, 126

‡ apvir̃pinât Stenden,

1) wiederholt (zwischen den Fingern) umdrehen:
a. zariņu pirkstuos;

2) mühsam und langsam herumwälzen um:
a. mucu ap aku.

Avots: EH I, 126

apvirst (li. apvir̃sti), umfallen, umstürzen (intr.), umkippen (intr.) Kur. Nehrung, Rutzau: kariete apvirta apkārt Janš. Līgava I, 239.

Avots: EH I, 126

apvir̂t, intr., ringsum kochen, sprudeln, umströmen, bespritzen: ar asinīm apvirušuo zagli iznesa ārā JK. V, 41. [In der Bed. "ein wenig verbrüht werden" gebrauche man in Weinsch. und Ringmundshof neben dem Präs. apve̦rd ein Prät. apvirda. Dagegen apvirušas (= apvārītas) sēnes in Smilten, Nauditen, Rönnen u. a.; pirmajā salnā apviruši ziedi in Brandenburg.]

Avots: ME I, 136

apvir̃zinât, tr., (an der Oberfläche) trocknen: saule jau it labi sienu apvirzinājusi Dondangen.

Avots: ME I, 136

‡ I apvir̂zîtiês ² Sassm., Stenden, (mit ir̂ ) Schnehpein, = apžût: ceļš jau apvirzījies.

Avots: EH I, 126

‡ II apvirzîties, sich herumbewegen um Festen: braucējs ar muokām apvirzījās žuogam apkārt Jürg., Salis u. a.

Avots: EH I, 126

‡ apvitêt, ringsum weiss tünchen (perfektiv): figūras pie sienas ar kaļķiem apvitē̦tas Pet. Av. I, 224.

Avots: EH I, 126

apvizêt: kuoki apvizējuši (ar le̦dus vizu) Ar.

Avots: EH I, 126

[apvizêt Neuenburg, intr., an der Oberfläche leicht gefrieren: ceļš apvizējis.]

Avots: ME I, 136

‡ apvizinât spazieren fahrend (tr.) um etwas herumführen: a. kuo ap mežu.

Avots: EH I, 126

‡ apviznît, = apvizêt: e̦ze̦rs jau apviznījis.

Avots: EH I, 126

‡ apzviest C., = apziest: a. siênu ar māliem. Refl. -tiês, sich beschmieren.

Avots: EH I, 128

‡ apzvilt, sich lagern (vom Getreide, perfektiv) Kalz.: labība apzvilusi.

Avots: EH I, 128

âravietis (zu ârs + vieta), der Auswärtige A. XII, 7; 204; ein Bauer auf einer freien, waldlosen Fläche: āravieši ir zemnieki, kas dzīvuo klajumā, ārpus mežiem - nuost nuo Gaujmalas Aps.

Avots: ME I, 240

ârdùrvis, auch âras-durvis Kaudz. M., die Aussen-, die Haustür.

Avots: ME I, 242

ar˙viênam (unter ar˙viênu): auch Linden.

Avots: EH I, 130

arviênim (unter arviênu): auch Siuxt (mit iê ² ).

Avots: EH I, 130

ar˙viênu, ar˙viên, ar˙viênam JK. III, 79, ar˙viênim, ar˙viênīm Garosen, ar˙vienis Bresilgen, ar˙vienu vien, immer, in einem fort: šis gaišums spīd ar˙vienu vien GL.

Avots: ME I, 142

ašavi (s. unter aši): auch Bers., Kalz.

Avots: EH I, 132

ašuvi

(s. unter aši):

auch Bers., Kalz.

Avots: EH I, 133

atčivinât, intr., entgegen zwitschern, antworten: kundze jautri atčivināja pretī Up.

Avots: ME I, 153

‡ *atde̦viêm (oder *atdevjiem?) Selsau n. FBR. IX, 158, Adv. (dat. oder instr. plur.), = atduôšām (unter atduôša), als Gegengabe.

Avots: EH I, 139

atdzîvinât, tr., wiederbeleben, ins Leben zurückrufen: zāles, ar kuŗām var atkal atdzīvināt. Refl. -tiês, wieder belebt werden: tie atdzīvinājušies LP. VII, 151.

Avots: ME I, 156

‡ ateivis (li. ateĩvis; hierauf beruhend ?) Wid., ein Ankömmling Einwanderer.

Avots: EH I, 142

‡ atgalvis Frauenb., = atgalˆvene.

Avots: EH I, 141

atgavilêt(iês): klausiês, tē̦v, kâ viņa atgavilējas! Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 218.

Avots: EH I, 142

atgavilêt, atgaviļuôt, daraus dial. atgauļuôt BW. p. 244, auch refl., intr., entgegenjodeln, jodelnd antworten: gaviļuo tu, māsiņa, es pretim atgav(i)ļuošu BW. I, 244.

Avots: ME I, 158

atgavilêt(iês): klausiês, tē̦v, kâ viņa atgavilējas! Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 218.

Avots: EH I, 142

atļuvis, -uša, seitwärts zurückgebogen: pīne bij... atļuvuse nuo... uzkre̦kla A. Up. Duomas 901; [ herabhangend: baruoklim miesa atļuvusi AP., Widdrisch, Frauenburg].

Avots: ME I, 175

atsavinât, enteignen, expropriiren. *

Avots: ME I, 188

atseviski (unter atsevišķs): auch Salis.

Avots: EH I, 164

‡ atsevišks,

1) = atsevišķs: atseviška (des einzelnen) cilvē̦ka ... labklājība Janš. Dzimtene II, 399.

Avots: EH I, 164

atsevišķs, Adv. atsevišķi, atseviski Etn. IV, 60, abgesondert: atsevišķa dzīve; dzīvuot atsevišķi nuo citiem mežā LP. III, 69.

Avots: ME I, 189

atsviêdiêns (unter atsviêst): (šūpulis) straujā atsviedienā šaujas at-pakaļ uz uotru pusi Janš. Paipala 26.

Avots: EH I, 173

atšviêpt ² , ‡

2) a. zuobus, = atšiebt 2 Mekons Bar. Münchh. 21.

Avots: EH I, 175

[atšviêpt ² -pju, -pu (Gr. - Sessau) lūpu = atstiept l.; šviept wohl durch Kontamination von šiebt und viept.]

Avots: ME I, 203

atsviêst, Refl. -tiês, ‡

3) sich loswerfen:
durvis sviedin atsviedās Stabur. b. 224.; ‡

4) = atmestiês 4, umschlagen (vom Wetter): te salst, te atsviežas mīksts laiks Ahs.; ‡

5) sterben
Siuxt.

Avots: EH I, 173

atsviêst, tr., weg-, hinwerfen: viņš ar nicināšanu tiem naudu vai sviedin atsvieda Vēr. I, 907. Refl. -tiês,

1) sich schnell umdrehen, sich zurückwerfen:
tē̦vs atsviedās gultā atpakaļ Blaum.;

2) sich mutwillig von jem. lossagen
U. Subst. atsviêdiens, der Rück-, Gegenschwung beim Schaukeln.

Avots: ME I, 200

atsvilinât, wegsengen: cūkai sarus.

Avots: ME I, 200

atsvìlpt (li. atšvil˜pti),

1): auch Pas. II, 206. ‡ Refl. -tiês, = atsvìlpt 2: viens svilpa, uotrs mežā atsvilpās Jürg. gans atsvilpās.

Avots: EH I, 173

atsvilpt, [bei Glück: atsvilpēt Jes. 7, 18]. auch atsvèlpt, dial. atšvelpt,

1) tr., pfeifend herbeilocken, herbeirufen:
burvis atsvelpj veļus LP. VII, 667;

2) intr., entgegenpfeifen, auf einen Pfiff mit einem Pfiff antworten:
irbe svilpa priedainē, es atsvilpu e̦cē, dams BW. 250.

Kļūdu labojums:
veļus = ve̦lnus

Avots: ME I, 200

atsvilt, intr., bis zum einer gewissen Stelle brennen: mežs līdz šai vietai atsvilis Warkland.]

Avots: ME I, 200

‡ atšvist Dunika, = atspîdêt: uguns debesīs atšvituse. Aus li. atšvìsti.

Avots: EH I, 175

‡ atšvitêt Dunika, = atspîdêt: laukā kāds gāja ar lukteri; lukteŗa gaisma atšvitēja luogā un uz sienas.

Avots: EH I, 175

‡ atšvitinât,

f) tr., (beim Tanz) schnell in die Runde drehend herschaffen
Dunika: puišis meitu atšvitināja līdz kambaŗa durīm;

2) intr., schnell herkommen, herlaufen
Dunika, OB.: tādu tālu ceļu atšvitinājis!

Avots: EH I, 175

atvice: turuot tādu atvici Janš. Mežv. ļ. II, 148.

Avots: EH I, 180

atvice, die Hetze, die Vieltuerei, die Inanspruchnahme durch Arbeiten: mums tāda atvice: jāmazgā istaba, jācep maize, jāgaida viesi Nigr. n. Jan.; cf. vicêtiês.

Avots: ME I, 210

‡ atvicinât einen Gegenstand schwenkend dadurch jem. wegscheuchen: a. mušas nuo me̦dus Saikava.

Avots: EH I, 180

atvidžinât, intr., entgegenzwitschern, freundlich antworten: tūlīt, tēt, tūlīt, mana māte atvidžināja Jauns.

Avots: ME I, 210

atviêbt: a. lūpu. ein sauer Gesicht machen U. (unter viebt). Refl. -tiês,

1): U. (unter viebt); ‡

2) = saviêbtiês Libau: meita, izdzē̦ruse glāzīti, atviebās.

Avots: EH I, 181

atviêbt, tr., aufwerfen: lūpu [Weinschenken, Neuermühlen]. Refl. -tiês: cirvja zuobi atviebušies, die Schärfe des Beiles hat sich zurück, zur Seite gebogen.

Avots: ME I, 211

atviedās, III Pers. Prät. von * atviesties, erscheinen: tukšs, vārīgs pie mums atviedās GL. 21, 10.

Avots: ME I, 211

atvìeglinât, atvìegluôt, tr., erleichtern, leicht machen: darba gŗūtumus BW. 608; sirdi Kundz.; dažu suoli Kaudz. M. vedējs izlēca nuo ratiem, lai atviegluotu smagumu RSk. II, 238. kā atviegluots viņš pacēlās Vēr. I, 828. Refl. -tiês,

1) leichter werden, sich leichter machen:
ne̦samais nuoplaks un atvieglināsies LP. IV, 225. atvieglinies tā savu nastu II Mos. 18, 22;

2) euphem., seine Notdurft verrichten:
jāiet aiz pakšķa atvieglināties od. atviegluoties. Subst. atvieglinājums, die Erleichterung.

Kļūdu labojums:
BW. 608 = BW. I, S. 102

Avots: ME I, 211

atvielêt (?) zuobus, die Zähne fletschen Lösern nach Etn. III, 146.

Avots: ME I, 211

atviept Refl. -tiês, ‡

2) = atviebtiês: atviẽpies, ka kauns skatīties Dunika, Kal.

Avots: EH I, 181

atviept (vgl. atviebt) lūpu, die Lippe aufwerfen Windau, Schlehk. Refl. -tiês: pastalas atviepušās, die Spitze der Pasteln hat sich oben gedreht Sessw. n. U.; cirvja zuobi atviepušies, die Spitze des Beiles ist umgebogen U. Gew. dafür atviebtiês.

Kļūdu labojums:
Spitze = Schneide

Avots: ME I, 211

‡ atviẽsêt Dunika, verschalen: alus atviesē.

Avots: EH I, 181

‡ atviẽsêtiês Dunika, atviêsêtiês ² Kal., = atvìesuôtiês 2.

Avots: EH I, 181

atvìesuôtiês,

1) Abschieds-, Gegenvisiten machen;

2) bis zum Überdruss zu Gast sein:
šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem Jan.

Kļūdu labojums:
teikums ''šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem Jan. '' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem5 Jan.'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 211

atviezt: auch (mit iê ² ) Gränzhof, Wandsen; in Kalz. mit ie ² .

Avots: EH I, 181

atviezt [Kalz.], Burtn., fletschen (die Zähne), zeigen: vilkata zuobus atviezuse LP. VII, 878 (Festen); VI, 824 (Erlaa). atvieztie baltie zuobi kļuva re̦dzami A. XII, 104. viņš atviezis lūpu, er hat die Lippe aufgeworfen Bers., Sissegal, AP. [In Wandsen auch: zur Seite schieben (atviež ² vienu kāju, atviež uotru kāju, ieliek spalvainu vidū); aufklappen (kabatas nazi a.)] Refl. -tiês, sich zeigen (von den Zähnen): pilnas sārtas lūpas, aiz kuŗām atviezās balti zuobi RA.

Avots: ME I, 211, 212

‡ atvija "?": viņa ... visu, kuo ... dzirdējuse, pruot... izpuškuot un tad laiž tālāk ar visādām uzvijām un atvijām Janš. Mežv. ļ. I, 263. stāstīja tās ar uzviju un atviju Līgava I, 461.

Avots: EH I, 180

‡ I atviļât Lieven-Bersen, her-, weglocken.

Avots: EH I, 181

‡ II atviļât C., her-, wegwälzen: a. akmeni nua sienas.

Avots: EH I, 181

atvilbinât: auch (mit ilˆ ² ) Dond.

Avots: EH I, 181

atvilbinât Sassm., tr., weglocken: kaimiņš atvilbināja man puisi.

Avots: ME I, 210

atvilcenis, die Verknüpfung von Fäden zu einer Schlinge, die Schlinge, die Schleife, "mazgs, kas tā sasienams, ka aiz viena gala saņe̦mts atraisās" Etn. III, 146 Lös.

Avots: ME I, 210

atvilceniski siet, zu einer Schlinge oder Schleife verknüpfen, "cilpā siet, tâ ka pave̦lkuot cilpu me̦zgls attaisās" Lauva.

Avots: ME I, 210

atvìlciêns, der Atemzug: krūtis ceļas atvilcieniem gaŗiem Latv.

Avots: ME I, 210

‡ atvilcin, = atvilceniski: sien a., lai drīzāk var atraisīt! Kalz. n. FiI. mat. 25.

Avots: EH I, 181

atvil˜cinât, tr., auf Ästen herbeiführen: sienu pie šķūņa Kand.

Avots: ME I, 210

atvilˆgt C., feucht, weich werden: grāmatām atvilga lapas MWM. VIII, 866. cietā seja atvilga VIII, 498. izkaltušās vārpas nuo mitruma atvilgušas RA. [kaudze tā kā atvilgst A. Up.

Avots: ME I, 210

atvilinât: auch Pas. Ill, 78.

Avots: EH I, 181

[atvilinât Neu-Bergfried, gleichbed. mit atviļinât.]

Avots: ME I, 210

atviļinât, tr., her-, weglocken, abspenstig machen: es prasu, lai tu nemēģinātu Almu nuo manis atviļināt pruojām Alm.

Avots: ME I, 211

atvìlkt,

1): (fig.) es nebūtu nācis, ja viņš mani nebūtu atvilcis (wenn er mich nicht überredet hätte mitzukommen)
Siuxt. Refl. -tiês, ‡.

7) = atvẽztiês Pas. I, 277; VIII, 292.

Avots: EH I, 181

atvìlkt (li. atvil˜kti), tr.,

1) herziehen, herschleppen:
atvelc, pelīte, bē̦rnam miedziņu;

2) zurückziehen:
muodere galvu atvilka nuo durvīm Līb.; atvilkt plintes gaili, den Hahn spannen Etn. III, 132; atv. dziļi e̦lpu, tief Atem schöpfen Vēr. II, 922. tāds cilvē̦ks stipri darbu atve̦lk atpakaļ Vēr. I, 405;

3) abziehen:
gājējam atvilkt nuo algas Etn. III, 158; 1) ziehend öffnen, aufziehen: pudeli;

5) die einzelnen Wörter lang ziehend antworten:
viņš gaŗi atvilka Kav.;

6) im Singen die Melodie beim Schlusse ohne Worte länger austönen lassen
Autz n. Ū. Refl. -tiês,

1) sich herschleppen, mühsam ankommen:
Aža pusdzīva atvilkusies mājā Aps.;

2) sich zurückziehen, zurückkehren:
sievas atvilkās nuo kaujas vietas Purap. atve̦lkas, aizve̦lkas gŗūtdieņu bē̦das JR. V, 163;

3) Atem schöpfen, sich verschnauben:
arājs apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties JK. V, 31;

4) sich die Kleider abziehen:
man te tuop par karstu; tu jau man ļausi atvilkties Dēr. I, 1080; Laps.;

5) losgehen, sich lösen:
me̦zgls atvilcies;

5) bis zur Erschöpfung der Kräfte ziehen:
zirgs atvilcies visu cauru dienu.

Avots: ME I, 210, 211

atvilktne, die Schieblade: viņš atve̦lk kumuodes atvilktni Blaum.

Avots: ME I, 211

‡ atvilˆnît PS., herstolzieren.

Avots: EH I, 181

atviļˆņuôt, intr., herbeiströmen: atviļņuo, atliduo ze̦ltsaules stari JR. V, 145. skaņas atviļņuo pār bē̦rzu galuotnēm Vēr. II, 53.

Avots: ME I, 211

‡ atvilˆstinât ² Seyershof, = atvilˆt 3: viņš ar graudiem atvilstina šurp vistas.

Avots: EH I, 181

atvilˆt, tr.,

1) trügend wegnehmen, abtrügen:
ragana visu ar viltu atvīluse Dīcm. I, 31;

2) trügend weglocken:
un mīkstiem vārdiem viņš atvils tuos Dan. 11, 32;

3) trügend herlocken:
kas tevi šurp atvīlis?

Avots: ME I, 211

‡ atviņ̂ģuôt ² Dunika, Rutzau, in Windungen, Krümmungen herannahen: pa zâli atviņģuoja ķirmins. līdeka atviņģuoja nuo upes dziļuma.

Avots: EH I, 181

‡ atvin̂guŗuôt ² Dunika, Kal., sich windend herkriechen: čūska atvinguŗuoja pa zâli.

Avots: EH I, 181

atviñnêt, tr., zurückgewinnen: pazaudētuo naudu.

Avots: ME I, 211

atvirst, ‡

2) zurückfallen
Rutzau: piedzē̦rušais atvirta augšpē̦du.

Avots: EH I, 181

atvirst [li. atvir̃sti], intr., wieder erscheinen, zurückkehren: kā saule atvirta pēc vasariņas BW. 26417.

Avots: ME I, 211

atvir̂t [li. atvìrti] C., Burt., Mar., sich kochend ablösen: gaļa nuo kauliem atvirusi [L. gibt die Bed. "wieder aufsieden"].

Avots: ME I, 211

[atvirtinât Spr., Kalz., tr., loswinden, loswickeln: kamuolu.]

Avots: ME I, 211

‡ atviŗu Frauenb., halb offen: durvis atvē̦rtas a.

Avots: EH I, 181

atviru, atvirā (li. ãtviras "offen"), offen, geöffnet: durvis stāvēja atviru (atvirā) Vēr. II, 1102. mute palikusi atviru MWM. VIII, 721. acis vairs neturējās atviru Jauns.

Avots: ME I, 211

atvirzinât (unter atvirzît 2): auch Warkl., Wid.

Avots: EH I, 181

atvirzît, Refl. -tiês, ‡

2) sich langsam herbewegen:
viņš atvirzījās šurpu U. (unter virzīties); ‡

3) a. vaļā, sich losmachen
U. (unter virzīties): viņš atvirzījas vaļā.

Avots: EH I, 181

atvirzît Smilt., atvirzt, tr.,

1) losbinden, lösen:
nu atvirza tīklu lē̦ni juo lē̦ni, lai nesajūk mudžeklī LP. V, 365;

2) her-, wegrücken, entfernen, divergieren:
ieliektās lē̦cas atvirza starus Konv. ² 442. lai atvirzītu kļūmīguo krizi Vēr. II, 50; in dieser Bedeutung auch atvirzinât. Refl. -tiês, sich abwenden, sich entfernen, sich zurückziehen: meitene atviržas nuost LP. V, 340. Pāvuls atvirzījās uz gultas pusi Kaudz. M. Anniņas balss atvirzās nuo ve̦cās mātes balss dažuos paņēmienuos.

Avots: ME I, 211

‡ atvistīns, entfernt: tas man ir atvistīnāks radinieks Saikava. viņš stāv atvistīni (= atvastu) nuo manis ebenda.

Avots: EH I, 181

‡ atvizêt, = atspîdêt: spuoguļi, kuŗuos baigi atvizēja .. . pe̦lē̦kais tē̦rps J. Veselis Daugava 1928, S. 429. (upju teces) likās plūstam ..., atvizē̦damas žilbinuošā ... mirdzumā A. Brigadere ebenda S. 842, gaisma, kas līst lejup pa zariem, atvizē̦dama galuotnēs A. Brigadere Skarbos vējos 145.

Avots: EH I, 181

‡ atvizinât, im Wagen od. Schlitten herführen: līdz gatuves galam atvizinājis Janš. Paipala 6. Refl. -tiês, eine Spazierfahrt machend anlangen.

Avots: EH I, 181

‡ atvizmuôt, = ‡ aivizêt: spīdums, kas ... jau nuo ... pavasaŗa atvizmuoja A. Brigadere Skarbos vējos 233.

Avots: EH I, 181

atzvìegtiês: baltais . . . gribēja a. pazīstamiem zirgiem pretī Janš. Mežv. ļ. 1, 119.

Avots: EH I, 183

[atzvìegtiês Spr. wiehernd antworten, entgegen wiehren.]

Avots: ME I, 213

atzvilˆt C., intr., sich zurücklegen, zurücksinken: puisis atzvila kā bezspēcīgs pret skapi Blaum. Sk. 191.

Avots: ME I, 213

atzvilus, zurück, rückwärts: viņš metās atzvilus uz krē̦sla A. XI, 192.

Avots: ME I, 213

augšvilenis, der Weberbaum, auf den man die Kette aufzieht Lautb. [Wohl zu velt.]

Avots: ME I, 219

‡ aviekša BW. 4166, Kaltenbr., (mit iẽ ) NB., Rutzau, (mit iê ² ) Dunika, Gramsden, Kal., plur. aviekši Lixna, avieksu uoga Prohden, = avene.

Avots: EH I, 190

avieks(e)ne, aviekstene; avieksnājs, s. avene, avenãjs.

Avots: ME I, 232

avieks(e)ne, aviekstene; avieksnājs, s. avene, avenãjs.

Avots: ME I, 232

‡ aviekstājs Warkl., ein Ort, wo Himbeerstraucher wachsen.

Avots: EH I, 190

‡ aviêkste Sussei n. FBR. VII, 139, Wessen n. FBR. XIII, 87, = avene.

Avots: EH I, 190

‡ aviẽkste̦nãjs ² AP., Ramkau, = ave̦nãjs.

Avots: EH I, 190

aviekstene (unter avene): auch Meselau, (mit iê ) Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 21, KatrE., (mit iê ² ) AP., Ramkau, (aviêkstine) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64.

Avots: EH I, 190

avielis: auch Sussei, (mit ìe ²⁾ Gr.-Buschh., Saikava.

Avots: EH I, 190

avielis, im kurischen Oberlande n. Biel., LP. VII, 821, auch avele, avelis Mag. II, 3, 114, Mesoten, [Nerft], avuolis Dubena, dnr Bienenstock. Cf. li. avilỹs, aulỹs, le. aũlis.

Avots: ME I, 232

‡ *aviens, erschlossen aus dem acc. c. avieniņu BW. 19950, = ave̦ns.

Avots: EH I, 190

‡ àviêns, das einmalige (vollendete) Bekleiden der Füsse: es tautieti nuolūkuoju vienā kāju āvienā BW. 9335, 12 var.

Avots: EH I, 196

avieša (s. unter avene): auch BW. 5179, 1, Tiž. II, 471, (mit iê) Zvirgzdine, gen. pl. aviêšu Pilda n. FBR. XIII, 61.

Avots: EH I, 190

‡ aviêse ² Grenzhof n. FBR. XII, 16, = avene.

Avots: EH I, 190

aviesenājs, s. avenãjs.

Avots: ME I, 232

aviesene: auch Orellen n. FBR. XI, 46 (mit iẽ), Wolmarshof (mit iê).

Avots: EH I, 190

aviesene, avieši, [aviete LAR. V, 101], aviêtene C., S. avene

Avots: ME I, 232

aviešene Altdorf, = avene.

Avots: EH I, 190

avieši (unter avene): auch Lng.

Avots: EH I, 190

aviêška Andrupine, (mit ìe ² ) Oknist, Sonnaxt, = avene.

Avots: EH I, 190

‡ *avikūts, der Schafstall: a. s. avikūti Elger Altl. Spr. 1, 169.

Avots: EH I, 190

‡ avilis,

1) avilis (li. avilỹs) Auleja, Kaltenbr., Warkl., avils Gulben, Wessen, = avielis: mums maz aviļu ar bitēm Oberl.;

2) = stulˆms 4 Kaltenbr.

Avots: EH I, 190

‡ aviņâks Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Demin. zu avins, der Schafbock.

Avots: EH I, 190

avinieks, der Schäfer Aus. I, 94.

Avots: ME I, 232

‡ avinradži, ein Strickmuster für Handschuhe Fest.

Avots: EH I, 190

avins (unter àuns und ave̦ns): auch Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 21, KalrE. n. FBR. XIV, 129, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64, Fest., KatrE:., Wessen; vgl. den Gesindenamen Avini Lvv. 1, 11 (Erlaa), 51 (Altenwoga), den Hügelnamen Avina kalns Lvv. 11, 56 (Gr: Buschh.), 57 (Dubenal und den Sumpfnamen Avinu purvs Lvv. II, 169 (Kreuzb.).

Avots: EH I, 190

avins, s. ave̦ns.

Avots: ME I, 232

âvis, âvs Lis., der Alberne, Geck Bers., [Kalzenau].

Avots: ME I, 245

[aviškas (aus * avišķes od. * avišķas) Nerft, Himbeeren; vgl. aušķenes.]

Avots: ME I, 232

‡ avitele Gramsden, Demin. zu avs, Schaf.

Avots: EH I, 190

‡ āzviête ² Frauenb., der leere Raum hinter dem Ofen ("se̦nākā aizkrāsnë).

Avots: EH I, 196

bal˜galˆvis: bal˜galˆve ² Dunika, Siuxt, Kuhname; bal˜galˆvĩtis AP.,

a) eine Kleeart mit weissen Blüten;

b) "zâles nuosaukums"; bal˜galˆvji AP., zum Bleichen ausgebreiteter geweichter Flachs.

Avots: EH I, 200

bal˜[t]galˆvis, westkurl. bal˜gâlis, -e, (li. bal[t]gal˜vis), der, die Weissköpfige, Blonde: ciema gani balgālīši BW. p. ² 29394; mūs māsiņa balgālīte RKr. XVI, 141. baltgalve, beliebter Name einer Kuh; im VL. Beiname der Bachstelze: cielava, balgalve; balgalvji, Wollgras (Eriophorum polystachion) Mar. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 253

‡ bal˜tavitiņa (belegt durch den acc. s. baltavitiņu BW. 18260, 2, gen. pl. baltavitīnu Janš. Nīca 58), = bal˜tàitiņa.

Avots: EH I, 201

bal˜tgalˆvis: bàltgalˆve ² Kaltenbr., baltgalveņa Ulanowska Łotysze 13, Name einer Kuh mit weissem Kopf.

Avots: EH I, 202

bal˜[t]galˆvis, westkurl. bal˜gâlis, -e, (li. bal[t]gal˜vis), der, die Weissköpfige, Blonde: ciema gani balgālīši BW. p. ² 29394; mūs māsiņa balgālīte RKr. XVI, 141. baltgalve, beliebter Name einer Kuh; im VL. Beiname der Bachstelze: cielava, balgalve; balgalvji, Wollgras (Eriophorum polystachion) Mar. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 253

bal˜tgalvis (westkurl. bal˜tgâlis), -ve (li. baltgal˜vis, -ė), -īte, der Blond-, Flachskopf: es rudeni pārvedīšu baltgalvīti vērpējiņu Ltd. 808. Epitethon der Bachstelze: cielava, baltgalve (Var.: balgāle) BW. 2593. baltgalvji, baltgalvju od. baltgalvu, auch balgalvju lini (Weisskopf), kas viscaur vienādi balināti Konv. ¹ , AP. u. a; cf. zaļgalvji.

Avots: ME I, 257

bal˜tspal˜vis, -e, der, die Weissfederige, Weisshaarige: kumeliņ, baltspalvīt BW. 29802.

Avots: ME I, 259

barvieta, der Raum, den eine Schwade einnimmt: viņi pārstaigā ar grābekli barvietas A. XXV, 147.

Avots: ME I, 265

‡ batviņas, gestowte Beetenblätter Nerft n. BielU.; eine Speise aus jungen Beeten-, Schnittkohl- und Kohlblätlern Sonnaxt n. FII. mat. 187.

Avots: EH I, 206

batviņi,

1): in Auleja auch der Sing. batvinis; ‡

2) in Milch oder Fett gekochte Beetenblatter
Oknist.

Avots: EH I, 206

batviņi Infl. Jauns., Beeten, rote Rüben. [Nebst li. batvyniai aus dem Slavischen.]

Avots: ME I, 266

‡ be̦ravika AP., = baravīka.

Avots: EH I, 213

bezdìevis: meties, b. (Var.: nedievis), tē̦rauda krustu...! BW. 18821 var.

Avots: EH I, 214

bezdìevis, f. -e (li. bediẽvis, -ė), auch bezdievnieks, der Gottlose, Atheist: bezdievis trieca atkal savus ve̦rgus rijā kult LP. VII, 110. daži ļaudis turēja viņu par bezdievnieku Kaudz. M.

Avots: ME I, 283

bezgalˆvis, fem. -ve (li. begal˜vis, -vė), der, (die) Kopflose, wer keinen Kopf hat.

Avots: ME I, 283

bezviên, Adv., nur, ausschliesslich: man citu stāstu nav bezvien par sāpēm MWM. XI, 310. [nuo visādiem... luopiem ēst, bezvien no tām miesām, kas... Glück I Mos. 9.]

Avots: ME I, 287

bezvìetas, bezvietu jaunavas, cilvē̦ki, stellenlose Jungfrauen, Menschen, Menschen ohne Anstellung Purap.

Avots: ME I, 287

bezvietis, einer, der keinen Platz (zum Sitzen u. a.) hat: bezvietis nu arī tīkuo kādu vietu ieņemt BW. V, S. 218.

Avots: ME I, 287

bezvilˆtĩba, die Aufrichtigkeit, offenes Wesen ohne Falsch.

Avots: ME I, 287

‡ be̦zvins Warkl., = be̦zbẽ̦ns.

Avots: EH I, 215

bìezgalˆvis,

1): Pērle (eine Kuh)
nav tāda biezgalve A. Brigadere Skarbos vējos 171.

Avots: EH I, 224

bìezgalˆvis, fem. -ve,

1) der Dickkopf, Trotzkopf:
ak, esi tu man gan biezgalvis Vēr. I, 520;

2) jem., der schwer begreift
Ahs.

Avots: ME I, 306

bļāviens (unter bļaût): der Schrei; ein heftiger Angriff in Worten Segew.

Avots: EH I, 233

bļâvinât: auch Doblen n. BielU.

Avots: EH I, 233

bļâvinât, fact. zu bļaut, schreien machen, zum Schreien veranlassen: bē̦rnu LP. VII, 161. tu manu bē̦rnu per un bļāvini JK. VI, 34.

Kļūdu labojums:
jāiesprauž (nach dem Artikel bļāvināt ist einzufügen): bļāvietis, bļāvs, s. blāveris

Avots: ME I, 320

blĩvi, blĩviski, blīveniski, fest, zusammengepackt, vollgestopft: kuo spiedies klāt tik blīvi? Aus. laiva kŗauta līdz malām tik blīvi Aus. uguns jau nede̦g tāpēc, ka tu esi malku blīveniski salicis Līniņ Wain.

Avots: ME I, 316

blĩviski (unter blĩvi): salicis malku b. apuž plītes, - kâ tad var kurēties! Seyershof. žagari atstāti zemē uz lielceļa b. ebenda.

Avots: EH I, 230

‡ blīvite Bleiweiss Diet., Ageluth Jauna labu z. un p. grām 4 (1817), S. 158. Aus dem Niederdeutschen.

Avots: EH I, 230

brandaviens (unter brañdvĩns): nedzer daudzi brandaviena! BW. 12666 var. saldanu brandavienu 26305, 3.

Avots: EH I, 237

brañdaviņš (unter brañdvĩns): auch BW. 19564; 19893, (mit àn ² ) Fest.: brandaviņa brālis, ein Säufer Fest.

Avots: EH I, 237

brandeviens (unter brañdvĩns): auch BW. 11559, 5.

Avots: EH I, 237

brañdeviņš (unter brañdvĩns): auch BW. 19881 var.; 19937 var.

Avots: EH I, 237

‡ brandieveņš BW. 20004, = brañdvīns.

Avots: EH I, 237

‡ brandivienis BW. 12042, 3; 14717, 1, brandiviens 28491, 1, = brañdvĩns.

Avots: EH I, 237

‡ brandiviņš BW. 19496, 1, bràndiveņš ² Auleja = brañdvīns.

Avots: EH I, 237

‡ bre̦ndaviņš, = brañdvĩns: tec kruogu bre̦ndaviņa! BW. 20087 var.

Avots: EH I, 240

‡ brendeviņš, = brañdvīns: sīrupuota brendeviņa BW. 15543.

Avots: EH I, 240

briêdspal˜vis: briedspalvīti kumetiņu BW. 13637.

Avots: EH I, 244

‡ brìvi ² ,

1) = brĩv: nebij b. ēst (man durfte nicht essen) Erlaa;

2) vergeblich
(r. бáром): nebrauciet b˙! Pas. Vl, 476 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 243

brĩvinât, s. brĩvêt.

Avots: ME I, 335

brĩvvìeta, die Freistelle.

Avots: ME I, 336

‡ bul˜vis AP., = bul˜lis 1.

Avots: EH I, 252

‡ bùļvis ² Kaltenbr., Sussei, Demin. bùļvè̦ks ² Kaltenbr., die Kartoffel: sausi buļvi Pas. III, 288 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 252

‡ burviene Meiran, Pas. V, 55, = bùrve.

Avots: EH I, 255

‡ burviete Pas. VIII, 297, X, 449, = bùrve.

Avots: EH I, 255

‡ burvilˆka ² NB., = buŗvilka, ein Seil zum Emporziehen der Segel.

Avots: EH I, 255

bur,vilka, ein Strick zum Aufhissen der Segel Konv. ¹

Avots: ME I, 356

‡ burvinât,* bezaubern: aina burvināja dvēseles Veselis Saules kaps. 100.

Avots: EH I, 255

‡ burvinīca Pas. IV, 527; V, 147 und 303; IX, 543 (aus Lettg.), eine Zauberin.

Avots: EH I, 255

‡ bùrvinieks ² Zvirgzdine, = bùrvis.

Avots: EH I, 255

bùrvis: b. būra BW. 9143. lai burvītis nenuobūra 32485 var.

Avots: EH I, 255

bùrvis, [bur̃vis Ruj.], der Zauberer.

Avots: ME I, 355

‡ bùrvisks ² , zauberhaft, reizend: burvisku dāvanu Pas. VII, 131.

Avots: EH I, 255

būvinât, bauen: niedru stalli būvināju BW. 29733, 2.

Avots: ME I, 360

bvinât, undeutlich und schenll reden: tas bvinā tik˙pat kâ žīds pātarus Blied. n. Etn. I, 105.

Avots: ME I, 363

‡ čalaviņš (f. -iņa), ein Kind, das viel spricht, häufig Fragen stelit PV.: ej nu, čalaviņ! tu jau prasi par daudz.

Avots: EH I, 283

čavinât, gemütlich schwatzen, zwitschern Bers., belfern, bellen: sajutuši ciema suņi, sāka visi čavināt (Var.: čāvināt) BW. 13250, 12, 13.

Avots: ME I, 407

čāvinât, s. čavinât.

Avots: ME I, 409

‡ čaviņš "eine Bettstelle, die für einen einquartierten Soldaten in der Gesindestube aufgeschlagen war" BielU.

Avots: EH I, 287

ceļvìeta,

1) die Stelle, wo man durch den Fluss fährt;

2) ein verwachsener Weg:
kad tik ceļvietu varē̦tum atrast Dond.

Avots: ME I, 372

ciêtgalˆvis [li. kietgal˜vis],

1) jem., der schwer begreift, der Unbegabte;

2) der Eigensinnige.

Avots: ME I, 396

cirvinieks, jem., der mit dem Beile arbeitet.

Avots: ME I, 388

cìrvis: gen. s. cirviņa (> cieriņa) BW. 18050 var.; cirv[i]s bez kāta BW. 13001, 2. vajaga asa cirv[j]a 11962. gaļas cirvi 20211.

Avots: EH I, 274

cìrvis, Demin. [cìrvulis, Druw. auch cirvelis], cirulītis N. - Peb.(li. kir̃vis), das Beil, die Axt. Sprw.: labāk cirvis bez kāta, nekā vīrs bez prāta. bez cirvja ne paegli nenuocirtīsi, bez paduoma ne pirti neizkurināsi. kâ ar cirvi aiz - od. nuocē̦rt, redet grollend, zürnend. kâ ar cirvi pa pieri, wie ein Blitz aus heiterer Höhe. dūmi tādi, smaka tāda, tvans tāds, ka cirvi var pakārt od. pakari vai cirvi, von grossem Rauch, Gestank, dunst gesagt. gaidi, gaidi, kad cirvja kātam lapas plauks! von unerfüllbarer Hoffnung, Erwartung. auksts od. salts, ka cirvīšus me̦t, es ist kalt, es friert, dass die Wände platzen. asins cirvītis, der Schnäpper Brsch. [Weiterhin zu r. dial. червъ "Sichel", ai. carvati "zermalmt", gr. χρμα "Schnitzel" u. a.; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 388, Walde Wrtb. ² 133, Berneker Wrtb. I, 172, Persson Beitr. 786, Güntert Reimw. 21.]

Kļūdu labojums:
aiz"Demin."jāiesprauž (hinter"Demin."ist iezufügen):auch cirvelis

Avots: ME I, 388

‡ cirviski me̦t Für., es friert, dass die Wände platzen.

Avots: EH I, 275

čivinât, auch čivât BW. 12972, zwitschern, piepen: mazi putni (bezdelīga, strazds, zīle) čivina. Sprw.: čivina kâ strazds purvā. Auch von Menschen und Bäumen: meitene čivina kâ bezdelīga. vītuoliņi čivināja BW. 2827.

Avots: ME I, 415

‡ čīvinât, = čivinât: zīlīte ... čīvināja BW. 2692. 3.

Avots: EH I, 292

‡ čivinêt Strods Par. vōrdn. 66, = čivinât (?).

Avots: EH I, 291

civir̃ksne: ir̃ durch ir̃ ² zu ersetzen.

Avots: EH I, 275

civir̃ksne, die schwarze Hausspitzmaus (sorex araneus) Sassm.

Avots: ME I, 390

‡ čīviste Warkl., der Kiebitz. Vgl. ķīvīte, ķieviete und r. чибис.

Avots: EH I, 292

cvilve, der Stutzer Kaw.

Avots: ME I, 399

II daiļvijîgs, schön, geschmeidig: d. augums Druva II, 502.

Avots: ME I, 432

‡ dàraviņas ² "?": kur būs likt... māršas d. FBR. XIII, 59 (VL. aus Pilda).

Avots: EH I, 311

darbdevis, der Arbeitgeber.

Avots: ME I, 438

[dasviêst Drsth., zuwerfen. Refl. -tiês, schnell und unerwartet hinzueilen.]

Avots: ME I, 442

daũdzgalˆvis, der Vielköpfige: daudzgalvja ve̦lns.

Avots: ME I, 444

dàugavietis (f. -te): d. ļaivu taisa BW. 29664 var. daugavieši, bāleliņi, iriet laivu māsiņai! ir es biju daugaviete 26501.

Avots: EH I, 310

[dàugavietis U., der Anwohner an der Düna.]

Avots: ME I, 444

‡ *dàugvìrsis ² , in der Verbind. uz dàugvirša ² , auf dem Dünaufer Kaltenbr.: uz daugvirša atbuoda atne̦s labumu.

Avots: EH I, 310

davìlkt,

1) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinziehen:
nevarēja davilkt līdz mājai PS.;

[2) hinzuziehen.
Refl. -tiês, sich hin- od. hinzuschleppen].

Avots: ME I, 445

dãvinât [Ruj., Salis, PS., C. u. a., dâvinât Kr., Kl.], tr.;

1) schenken:
tē̦vs dāvināja dē̦lam jaunus svārkus;

2) beschenken, belohnen:
nepalīdz dievu lūgt, ne zīlniekus dāvināt Ltd. 2214;

3) widmen:
dāvinājis šīs dziesmas Kurzemes lielmātei Pav.

Avots: ME I, 449

I dāvinât: mit â auch Sonnaxt, (mit â ² ) Frauenb., Strasden,

2): pirmdienas rītu brūte dāvina visas malas Frauenb.; ‡

4) ausbieten
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 313

‡ II dāvinât Warkl., dāvinêt ebenda, schreien machen, zum Schreien bringen ("kliedzināt").

Avots: EH I, 313

‡ dāvins, = dàvana: ceļavīrs, pajimdams ituos dāvinus Pas. IV, 81 (aus Malta).

Avots: EH I, 313

[davirzîtiês Drsth., sich hinzubewegen].

Avots: ME I, 445

‡ dedzêtuvis (ostle˙> dedzêtivs) Kaltenbr., = dedzîkla.

Avots: EH I, 313

de̦gviela, Brennmaterial.

Avots: ME I, 453

Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72 u. a., = deviens.

Avots: EH I, 317

deviens: tas bij brangs d. (starker Regenguss; aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 318

deviens, die Gabe, Dosis MWM. VI, 733.

Avots: ME I, 460

deviņace, Neunauge Biel. I, 457 [li. devynãkė], deviņacis, die Neun (im Kartenspiel).

Avots: ME I, 460

deviņāds, neunerlei: viena puķe trīs lapām, deviņādi ziedi zied BW. 576.

Avots: ME I, 460

deviņdañcis: deviņdanču kumeliņu BW.

Avots: EH I, 317

deviņdañcis, der Neuntanz, Epitheton des Rosses: ein Ross, das neun Tänze tanzt BW. 1690: man nuojūdza meža sargs deviņdanci kumeliņu BW. 30536.

Avots: ME I, 460

deviņdesmit, neunzig, mit dem Gen., auch mit d. Nom.: deviņdesmit cilvē̦ku od. cilvē̦ki. [deviņdesmitais, der neunzigste.]

Avots: ME I, 460

deviņējs, neun, bei Pl. t.: deviņējas ragus, deviņēji rati.

Avots: ME I, 460

deviņgalvis, der Neunköpfige: deviņgalvis od. deviņgalvja ve̦lns.

Avots: ME I, 460

desiņgreidu: auch BW. 7429 (Var.: deviņgrīdu) und 25870.

Avots: EH I, 317

deviņgreidu vilnainītes Ar. 565 [ seien vilnaines, deren Zwirn aus je neun (zusammengedrehten) Fäden bestehe (?); nach einer andern Angabe: vilnaines mit einer neunfachen Schicht von eingewebten Mustern (Ornamenten) am Rande].

Avots: ME I, 460

‡ deviņgriede vilnanīte BW. 25870 var. "?"

Avots: EH I, 317

deviņi, auch devīņi [in N. - Bartau u. a. s. Le. Gr.§ 331 f.], neun. deviņi ist eine heilige, bedeutungsvolle, mythische Zahl: kad tevi deviņi brīnumi. kad tevi deviņi vilki! kad tevi deviņi od. auch deviņie LP. I, 100. kad tevi divi deviņi. nāk kâ deviņi od. divi deviņi od. visi deviņi. deviņais oft für devītais, zur Bezeichnung des Teufels: rauj viņu deviņais! tas jau smird kâ deviņais ve̦lns, der stinkt wie der (neunte) Teufel. viņš šļūca tam kâ pats deviņš pakaļ Zeif. III, 3, 164. skrej pie deviņa ve̦lna Mag. XIII, 2, 69. tuo es aiztriekšu pie deviņiem ve̦lniem Vēr. I, 1245. [es kâ deviņi (= im Nu) laukā.]

Avots: ME I, 460

deviņkā`rt od. deviņreĩz, neunfach, neunmal. Adj. deviņkārtējs, deviņreĩzējs, neunfach, neunmalig.

Avots: ME I, 460

deviņkrustains, mit neun Kreuzen versehen: puisis pagādājis sē̦rmūkšļa nūju - deviņkrustainu LP. VII, 658.

Avots: ME I, 460

‡ deviņluoku vilnanīte BW. 25870 var. "?"

Avots: EH I, 317

deviņme̦zglains, mit neun Knoten versehen: d. pātadziņa BW. 18543. Dafür deviņme̦zgluots Asp. Ziedu klēpis 76.

Avots: ME I, 460

deviņnieks, [deviņš Wid.], die Neun (im Kartenspiel).

Avots: ME I, 460

deviņpadsmit, deviņpadesmit Adolphi, neunzehn. [deviņpadsmitais, der neunzehnte.]

Avots: ME I, 460

deviņstùris, das Neuneck.

Avots: ME I, 460

devintelis Kav. "maizes dienas [?] tirgus pēc vasarassvē̦tku atsvētes tuo ce̦turtdienu". [Offenbar (aus dem Lit. od. Kurischen stammend) identisch mit li. deviñtinės "das Frohnleichnamsfest"(der Donnerstag nach Trinitatis).]

Kļūdu labojums:
diena[?] = dienas

Avots: ME I, 460

deviņvĩru spè̦ks, deviņu vĩru spē̦ks, die Neunmannskraft, Königskerze (verbascum thapsus). deviņvĩru ziêdi, dieBlüten der Neunmannskraft U.

Avots: ME I, 460

deviņzaru dakša, eine neunzinkige Gabel. deviņzaru uozuoliņš, eine neunästige Eichte BW. 30536.

Avots: ME I, 460

‡ dienasviducis (in einem handschriftl. Vokabular), = dienvidus: es šuodien dìenasviduča nedabūju, ich habe heute kein Mittagsschlafchen bekommen. uz dienasvidučiem, nach Süden.

Avots: EH I, 327

dìenasvidus od. dienas vidus,dienavidus, auch dienavidis N.-Schwnb., dìenvidus, diensvids, der Mittag, das Mittagschläfchen: tautu meita, dze̦ltainīte, liepās gul dienavidu (Var.: dienas vidu ) BW. 13545; 8967; dienasvidus laiks, die Mittagszeit; pakrist dienasvidū, sich zu einem kleinen Mittagschläfchen hinlegen; auch im Pl.: dienasviduos un pusnaktīs. Loc. s. dienvidī Plūd. Llv. II, 350.

Avots: ME I, 482

‡ dìenavids ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 67, Pilda n. FBR. Xlll, 98, Lubn., = dienasvidus.

Avots: EH I, 327

dìensvidus, acc. s. diensud Wensau, der Mittag; Akk. s. dienudi: zâlē izstiepies gulēt dienudi Etn. I, 120; Akk. s. dienaudu BW. 14369, 5.

Avots: ME I, 483

‡ *dienuvidus, = dienasvidus: guļ dienuvidu BW. 7536 var.

Avots: EH I, 327

dìenvidâk, Adv., süducner Melnalksnis Mazsalaca 39.

Avots: EH I, 327

dìenvidnieks,

1) der Mittagsschläfer:
dienvidnieki bija izgulējušies;

2) der Südländer.

Avots: ME I, 483

dìenvidus, auch dienvidis N. - Schwanb.: der Mittag, die Mittagsruhe, der Süden: tas likās dienvidu (-i) gulēt. rītuos skani, vakaruos, dienvižuos (dienviduos) neskanēji BW. 425; pret dienvidiem, dienvižiem, gegen Süden.

Avots: ME I, 483

dìenvidvējš, der Südwind.

Avots: ME I, 483

dìenvidzeme, der Süden: dienvidzemju gaiss, die südliche Luft; die Luft der im Süden gelegenen Länder.

Avots: ME I, 483

dìeviẽte, die Göttin.

Avots: ME I, 485

dìevinât, tr., vergöttern, wie Götter ehren: atruodama zalkšu dievināšana LP. VII, 1267. viņa druošība man patika, un es dievināju viņu Purap.

Avots: ME I, 484

dìeviņš,

2): die˙viņ (= labi), ka atnāci: būs palīgs Saikava; ‡

4) der Spiegel (scherzweise)
Planhof u. a.

Avots: EH I, 328

dìeviņš, Demin. von dievs,

1) der Götze;
dieviņi, die verstorbenen Geister: Jurģuos baruoja pie ve̦ciem kuokiem un akmeņiem dieviņus. liek dieviņus pieminēt BW. 13646, 14; fem. dieviņa U., die Göttin (aus dem VL.);

2) in Ausrufen:
dieviņ augstais! dieviņ, tētiņ! dieviņ, tu tētiņ! dieviņ augstais, tētiņ žēlīgais! Ach Gott! - bet kur tu dieviņ! Ausruf beim Eintritt des Gegenteils von dem Erwarteten: kalnagāzējs palika mājās; bet kur tu dieviņ! vīrs dabūja sukas;

3) tas nu viņam bij dieviņ od. juo dieviņ, das war ihm nach dem Sinn
Grünh. dē̦liem juo dieviņ LP. VI, 739.

Kļūdu labojums:
die verstorbener Geister = die Geister der Verstorbenen

Avots: ME I, 484, 485

dìevišķĩba ,* Göttlickeit Stari II, 983.

Avots: ME I, 485

dievišķîgs, göttlich.

Avots: ME I, 485

dievišķîgums ,* das Göttlichsein, die Göttlichkeit A. I, 87, MWM. XI, 281.

Avots: ME I, 485

dievisks: ar savu dievisku būšanu Evang. 1753, S. 110.

Avots: EH I, 328