viênjûga (gen˙s.), viênjūgu (gen. pl.), einspännig: vienjūgu vāģi U. vienjūga ratiem Janš. Bandavā 11, 73. ar vienjūga arkliem Etn. III, 90.

Avots: ME IV, 659

viênjûga: v. rati RKr. XVII, 37.

Avots: EH II, 796