vienumēr

viênumẽr L., U., vienumẽrt, immerdar, fortwärend šis vārds man vienumē̦rt atskan Lett. Handb. v. J. 1685, S. 69. Vgl. kamē̦r(t), tamē̦r(t).

Avots: ME IV, 667


vienumēr

viênumẽ̦r: viênu˙mẽ̦r Ramkau.

Avots: EH II, 797