Paplašinātā meklēšana

‡ àizgavilêt, mit Jubeln sich entfernen: līguotāji tâ ir aizgavilēja Oknist. Refl. -tiês: auch Spr.

Avots: EH I, 23

àizgavilêtiês, anfangen zu jubeln: viņam aizgavilējās krūtīs kāda balss Niedra.

Avots: ME I, 26

‡ àizsvilinât,

1) (etwas, was schwirrend brennt) anzünden, zu sengen anfangen:
a. kūlu, paegli, mežu, cūku; leichtfertig (?) anzünden: nu viņi aizsvilinājuši uotru ē̦ku Janš. Līgava 1, 125;

2) heftig erzürnen
Stenden: nu jau viņš aizsvilināts. Refl. -tiês, sich versengen: te stāvuot tu vari a. Jürg.

Avots: EH I, 54

‡ àizsvilnît Jürg., in Zorn entbrennen; ergrimmen.

Avots: EH I, 54

àizsvilpuôt,

1) tr., wegpfeifen:
tuo aizsvilpuo nuo viņu vietas Hiob 27, 23;

2) einen kurzen Pfiff hervorbringen
Zb. XVIII, 300.

Avots: ME I, 54

‡ àizšvil˜puôt, pfeifend hin,- weggehen, -laufen Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 57

‡ àizsvìlpt,

1) einen pfeifenden Laut von sich geben:
aizsvilp! jis atskries Pas. VI, 388 (aus Lettg.);

2) pfeifend wegrufen;
a. suņus.

Avots: EH I, 54

‡ aîzšvilˆpt ² Dunika, Kal.,

1) pfeifend (sausend) hinfliegen:
luode aizšvilpa man gar ausi;

2) pfeifend betäuben:
a. kam ausis.

Avots: EH I, 56

àizsvìlptiês, àizsvèlptiês, anfangen zu pfeifen, einen pfeifenden Laut von sich geben: šauta irbe aizsvilpās BW. 8877.

Avots: ME I, 53

àizsvil˜t, Refl. -tiês: aizlicis (= aizskrējis) kâ aizsvilies Anekd. IV, 249.

Avots: EH I, 54

àizsvil˜t, anfangen zu glimmen, zu brennen, erröten: viņš aizsvila līdz ausu galiem MWM. X, 837. paliku kâ aizsviluse Fallijs, Krēslā 33. Refl. -tiês, anfangen zu brennen, zornig werden: ausis tā kā aizsvilstas A. XX, 164. kaimiņš aizsvilās A. XIV, 1, 54.

Avots: ME I, 54

‡ aîzvilˆbinât ² Dond., Sassm., hin-, weglocken: a. uotru līdz uz kruogu.

Avots: EH I, 63

àizvil˜cinât, tr.,

1) verzögern, vertrödeln:
laiku;

2) hinziehen, hinführen (lassen):
a. siena tupesi līdz šķūnim Fr. Ad. aizvilcini man [i], Laimiņa, labu ļaužu maliņā! BW. V, Nr. 351.

Avots: ME I, 60

‡ àizvildît, 1) "заступиться" (ein treten für?) Spr.;

2) "hin-, weglocken"
Bers., Wessen. Refl. -tiês Spr., sich verlassen auf, rechnen auf.

Avots: EH I, 63

‡ àizvilinât, hin-, weglocken.

Avots: EH I, 63

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet; ‡

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês, ‡

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā; ‡

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60

àizvilnît, ‡

2) sich hin-, wegschlängeln:
(čūska) aizvilnījusi pruojām Pas. V, 468; ‡

3) flink und behende hin-, weglaufen
(mit ìl ² ) Oknist: meitine aizvilnīja da lauka galam; ‡

4) hin-, wegstolzieren
(mit ilˆ ) PS.

Avots: EH I, 63

‡ àizvilstelêt, wiederholt oder mehrere hin-, weglocken Lemsal: a. bē̦rnus.

Avots: EH I, 63

àizvilˆstît, tr., hin-, weglocken Dr.

Avots: ME I, 60

‡ àizvilt, hin-, weglocken Spr. u. a.: a. kam kalpuoni pruojām, a. kuo uz mežu. a. ar maizes gabalu suni līdz uz ganiem. jaunas sievas (acc.) . . aizviļuot vai ar varu aizve̦duot Viļņā Janš. Dzimtene V, 365. mīļākuo bij... aizvīlis maršals Ezeriņš Leijerk. II, 116.

Avots: EH I, 63

apakšvilenis, der untere Weberbaum, um den sich das Gewebe umwickelt Lautb. Auch baķa buomis genannt.

Avots: ME I, 74

‡ apsvil˜dinât, = apsvilinât.

Avots: EH I, 118

apsvilinât: par lapsu, kas aizšauta vai šāvienā izbiedē̦ta ātri aizskrien, saka: "aizsvilināju lapsai asti; aizgāja kâ svilaste" N.-Peb.

Avots: EH I, 118

apsvilinât (li. apsvìlinti), caus., ansengen, besengen: kautām cūkām sarus; auklu. kuokam liesmu biezuo mizu apsvilinājuse Aps. Sprw.: iet kā apsvilināta lapsa, von dem gesagt, der nicht weiss, was er tut. apsv. nagus, sich die Finger verbrennen A. XIII, 389. Refl. -tiês, sich ansengen.

Avots: ME I, 128

‡ apsvil˜pêt auspfeifen Ar.: a. runātāju.

Avots: EH I, 119

‡ apsvìlpt (li. apšvil˜pti) suņus, Hunde durch Pfeifen sich beruhigen machen.

Avots: EH I, 119

‡ apšvilˆpt ² suņus Dunika, = apsvìlpt suņus.

Avots: EH I, 120

apsvil˜t (li. apsvìlti), ringsum angesengt werden: mati nebij apsviluši Psalm. 3, 27. burvis, lai gan apsvilis, tuomē̦r dzīvs JK. skrien kā apsvilis.

Kļūdu labojums:
Psalm 3, 27 = Daniel 3, 27

Avots: ME I, 128

apvilˆgt, -ve̦lgu oder -vilgstu C., -vilgu J. Kaln., intr., ringsum feucht- werden: asarām apvildzis skats Zalkt. I, 106. siena guba par nakti apvilgusi. milti maisā visapkārt apvilguši J. Kaln.

Kļūdu labojums:
feucht- = feucht

Avots: ME I, 136

‡ apvilinât Salis, herumlocken um: a. suni ap e̦ze̦ra galu.

Avots: EH I, 126

‡ apvilka, ein Kissenüberzug Latv. Av. 1855, № 28.

Avots: EH I, 126

apvìlkt, 2): skaisti apvilktuo... meitini Pas. IX, 309. Refl. -tiês,

2) sich ankleiden:
māsas apsavilka Pas. V, 87 (ähnlich VII, 493; VIII, 318).

Avots: EH I, 126

apvìlkt (li. apvil˜kti), tr.,

1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;

2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,

1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;

2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.

Avots: ME I, 136

‡ apvil˜lât, (die Ränder des offenen Endes einer Patronenhülse) ringsum nach innen einbiegen (tr.) Kal.: kad patruonu piepilda ar pulveri un skruotēm, tad galu vajag a., lai ne˙kas neizbirst.

Avots: EH I, 126

‡ apvil˜lâtiês Dunika,

1) sich mit Flaum (Wolle) beziehen:
viņam pade̦gune jau sāk a. egles kuoka dēlis saulē un lietū ar laiku var a.;

2) beschimmeln:
maize jau sāk a.

Avots: EH I, 126

‡ I apvilnît, gierig und eilig aufessen Jürg.: izsalcis var visu tuo a.

Avots: EH I, 126

‡ II apvilnît

1) herumlaufen um
Trik. (mit ìl ), Oknist: a. ap lauku;

2) mit dem Schwanz eine wellenförmige Bewegung machen
Saikava: līdaka apvilˆnīja un pazuda dziļumā.

Avots: EH I, 126

‡ III apvilnît (?) Bauske "= apviļât 2": a. zivi (ce̦puot) miltuos.

Avots: EH I, 126

‡ I apvilˆstît Lubn., Meiran, = apviļât 2: a. zivi miltuos.

Avots: EH I, 126

‡ II apvilˆstît Trik., betrügen.

Avots: EH I, 126

apvilˆt: apvilts Evang. 1753, S. 10.

Avots: EH I, 126

apvilˆt (li. apvìlti), tr., betrügen: draugus. Refl. -tiês, sich betrügen.

Avots: ME I, 136

‡ apzvilt, sich lagern (vom Getreide, perfektiv) Kalz.: labība apzvilusi.

Avots: EH I, 128

atgavilêt(iês): klausiês, tē̦v, kâ viņa atgavilējas! Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 218.

Avots: EH I, 142

atgavilêt, atgaviļuôt, daraus dial. atgauļuôt BW. p. 244, auch refl., intr., entgegenjodeln, jodelnd antworten: gaviļuo tu, māsiņa, es pretim atgav(i)ļuošu BW. I, 244.

Avots: ME I, 158

atgavilêt(iês): klausiês, tē̦v, kâ viņa atgavilējas! Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 218.

Avots: EH I, 142

atsvilinât, wegsengen: cūkai sarus.

Avots: ME I, 200

atsvìlpt (li. atšvil˜pti),

1): auch Pas. II, 206. ‡ Refl. -tiês, = atsvìlpt 2: viens svilpa, uotrs mežā atsvilpās Jürg. gans atsvilpās.

Avots: EH I, 173

atsvilpt, [bei Glück: atsvilpēt Jes. 7, 18]. auch atsvèlpt, dial. atšvelpt,

1) tr., pfeifend herbeilocken, herbeirufen:
burvis atsvelpj veļus LP. VII, 667;

2) intr., entgegenpfeifen, auf einen Pfiff mit einem Pfiff antworten:
irbe svilpa priedainē, es atsvilpu e̦cē, dams BW. 250.

Kļūdu labojums:
veļus = ve̦lnus

Avots: ME I, 200

atsvilt, intr., bis zum einer gewissen Stelle brennen: mežs līdz šai vietai atsvilis Warkland.]

Avots: ME I, 200

atvilbinât: auch (mit ilˆ ² ) Dond.

Avots: EH I, 181

atvilbinât Sassm., tr., weglocken: kaimiņš atvilbināja man puisi.

Avots: ME I, 210

atvilcenis, die Verknüpfung von Fäden zu einer Schlinge, die Schlinge, die Schleife, "mazgs, kas tā sasienams, ka aiz viena gala saņe̦mts atraisās" Etn. III, 146 Lös.

Avots: ME I, 210

atvilceniski siet, zu einer Schlinge oder Schleife verknüpfen, "cilpā siet, tâ ka pave̦lkuot cilpu me̦zgls attaisās" Lauva.

Avots: ME I, 210

atvìlciêns, der Atemzug: krūtis ceļas atvilcieniem gaŗiem Latv.

Avots: ME I, 210

‡ atvilcin, = atvilceniski: sien a., lai drīzāk var atraisīt! Kalz. n. FiI. mat. 25.

Avots: EH I, 181

atvil˜cinât, tr., auf Ästen herbeiführen: sienu pie šķūņa Kand.

Avots: ME I, 210

atvilˆgt C., feucht, weich werden: grāmatām atvilga lapas MWM. VIII, 866. cietā seja atvilga VIII, 498. izkaltušās vārpas nuo mitruma atvilgušas RA. [kaudze tā kā atvilgst A. Up.

Avots: ME I, 210

atvilinât: auch Pas. Ill, 78.

Avots: EH I, 181

[atvilinât Neu-Bergfried, gleichbed. mit atviļinât.]

Avots: ME I, 210

atvìlkt,

1): (fig.) es nebūtu nācis, ja viņš mani nebūtu atvilcis (wenn er mich nicht überredet hätte mitzukommen)
Siuxt. Refl. -tiês, ‡.

7) = atvẽztiês Pas. I, 277; VIII, 292.

Avots: EH I, 181

atvìlkt (li. atvil˜kti), tr.,

1) herziehen, herschleppen:
atvelc, pelīte, bē̦rnam miedziņu;

2) zurückziehen:
muodere galvu atvilka nuo durvīm Līb.; atvilkt plintes gaili, den Hahn spannen Etn. III, 132; atv. dziļi e̦lpu, tief Atem schöpfen Vēr. II, 922. tāds cilvē̦ks stipri darbu atve̦lk atpakaļ Vēr. I, 405;

3) abziehen:
gājējam atvilkt nuo algas Etn. III, 158; 1) ziehend öffnen, aufziehen: pudeli;

5) die einzelnen Wörter lang ziehend antworten:
viņš gaŗi atvilka Kav.;

6) im Singen die Melodie beim Schlusse ohne Worte länger austönen lassen
Autz n. Ū. Refl. -tiês,

1) sich herschleppen, mühsam ankommen:
Aža pusdzīva atvilkusies mājā Aps.;

2) sich zurückziehen, zurückkehren:
sievas atvilkās nuo kaujas vietas Purap. atve̦lkas, aizve̦lkas gŗūtdieņu bē̦das JR. V, 163;

3) Atem schöpfen, sich verschnauben:
arājs apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties JK. V, 31;

4) sich die Kleider abziehen:
man te tuop par karstu; tu jau man ļausi atvilkties Dēr. I, 1080; Laps.;

5) losgehen, sich lösen:
me̦zgls atvilcies;

5) bis zur Erschöpfung der Kräfte ziehen:
zirgs atvilcies visu cauru dienu.

Avots: ME I, 210, 211

atvilktne, die Schieblade: viņš atve̦lk kumuodes atvilktni Blaum.

Avots: ME I, 211

‡ atvilˆnît PS., herstolzieren.

Avots: EH I, 181

‡ atvilˆstinât ² Seyershof, = atvilˆt 3: viņš ar graudiem atvilstina šurp vistas.

Avots: EH I, 181

atvilˆt, tr.,

1) trügend wegnehmen, abtrügen:
ragana visu ar viltu atvīluse Dīcm. I, 31;

2) trügend weglocken:
un mīkstiem vārdiem viņš atvils tuos Dan. 11, 32;

3) trügend herlocken:
kas tevi šurp atvīlis?

Avots: ME I, 211

atzvilˆt C., intr., sich zurücklegen, zurücksinken: puisis atzvila kā bezspēcīgs pret skapi Blaum. Sk. 191.

Avots: ME I, 213

atzvilus, zurück, rückwärts: viņš metās atzvilus uz krē̦sla A. XI, 192.

Avots: ME I, 213

augšvilenis, der Weberbaum, auf den man die Kette aufzieht Lautb. [Wohl zu velt.]

Avots: ME I, 219

‡ avilis,

1) avilis (li. avilỹs) Auleja, Kaltenbr., Warkl., avils Gulben, Wessen, = avielis: mums maz aviļu ar bitēm Oberl.;

2) = stulˆms 4 Kaltenbr.

Avots: EH I, 190

bezvilˆtĩba, die Aufrichtigkeit, offenes Wesen ohne Falsch.

Avots: ME I, 287

bur,vilka, ein Strick zum Aufhissen der Segel Konv. ¹

Avots: ME I, 356

cvilve, der Stutzer Kaw.

Avots: ME I, 399

davìlkt,

1) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinziehen:
nevarēja davilkt līdz mājai PS.;

[2) hinzuziehen.
Refl. -tiês, sich hin- od. hinzuschleppen].

Avots: ME I, 445

divkā`rtvil˜naine, eine Doppeltoga, Doppeldecke BW. III, 7.

Avots: ME I, 473

‡ dvilin̂ku ² Gramsden, = dvilinkus.

Avots: EH I, 351

dvilinkus, zweifach, doppelt: salikt drānu dvilinkus Grob. n. Etn. IV, 18. [Als Kuronismus zu li. dvìlinkas "zweifach".]

Avots: ME I, 538

dvilinski, gebogen. sodass die beiden Enden zusammenkommen: salikt spilve̦nu dvilinski. t. i., tâ ka abi gali nāk kuopā Usingen.[Aus * dvilincki > * dvilincski?]

Avots: ME I, 538

garvilka (li. gárvilka), die Ventilation Ar.

Avots: ME I, 605

gaŗvilka, einer, der oft zögert und seine Arbeit langsam tut Burtn.

Avots: ME I, 608

‡ gaŗvil˜lene Iw., ein langwolliges Schaf.

Avots: EH I, 386

gaviles, der Jubel: tē̦vu bē̦rni apsveica skaņām gavilēm Latv. svin gaviļu svē̦tkus A. XIV, 235. gaviļu skaņas LP. VII, 1296.

Avots: ME I, 614

gavilêt, - ẽju, gaviļuôt, gavulêt, - ẽju, gavuļuôt, intr.,

1) jodeln, namentlich auf der Hütung, jauchzen:
klausās mans arājiņš, ka es sē̦ri gavilēju BW. 492. jauni puiši upmalē jautras dziesmas gavilē 514. ve̦ci puiši gavilēja uz jaugām meitiņām 889. gaviļuo, tu māsiņ! 244. ik˙vakarus gavulēja 2374. vai nu˙pat tur kāds negavuļuoja? Niedra;

2) vom Gesange der Nachtigal.
- Im VL. kommt das Präs. gavilu st. gavilēju vor: kâ tie gauži negavil BW. p. 711; BW. 537; part. prs. act. gaviluot BW. 29147. [Wohl zu gaura I; s. Walde Wrtb. ² 335 unter gaudeō und Trautmann Wrtb. 81.]

Avots: ME I, 614

gaviliêns, das einmalige Jodeln, Jauchzen: ak tu skuķe, maza meita, tavu skaņu gavilēju BW. 382. uz akmiņa uzkāpuse, laidu skaņu gavilienu 556.

Avots: ME I, 614, 615

gavilniẽks, fem. - niẽce,

1) der, die Jodelnde, Jubelnde:
puisītis zirgu nuojādīja, gavilnieces me̦klē̦dams BW. 551;

2) der Jubilar:
cienītuo gavilnieku apdāvināja ar daudz dāvanām.

Avots: ME I, 615

ìegavilêtiês, aufjubeln: abi biedri iegavilējās LP. VI, 1, 510. pēc šāda iegavilējuma dziedāja tālāk Janš.

Avots: ME II, 16

[ìesvilinât,

1) einsengen, ansengen:
svārkus Salis; matus Bauske;

2) einen Hieb versetzen:
viens gans uotram stipri iesvilināja ar pātagu Warkh.]

Avots: ME II, 75

ìesvil˜puôt, [iesvilpēt L.], intr., hineinpfeifen, pfeifend hineinfliegen: luogā iesvilpuoja me̦lna bulta Stari II, 500.

Avots: ME II, 75

ìesvìlptiês, ìevèlptiês, ìešvilptiês,

1) einen pfeifenden Laut, einen Pfiff von sich geben:
gans, vējš iesvilpās;

2) sich einen Rausch anglegen.

Avots: ME II, 75

[ìesvilt,

1) ein -, angesengt werden:

2) sich betrinken
(so namentlich das Part. praet. ìesvilis, berauscht. ] Refl. - tiês, erglühen: tādas jūtas viņā iesvilās pirmajā acumirklī Saul.

Avots: ME II, 75

ìevil˜binât, hinein -, hareinlocken: puiši ievilbināja zē̦nu kruogā Sassm.

Avots: ME II, 88

ìevìlcẽja, eine Sängerin, die ievilkdama singt: pulka meitu dziedātāju, nav ne˙vienas ievilcējas BW. 356.

Avots: ME II, 88

ìevil˜cinât, tr., chronisch werden, andauern lassen: nevajaga slimību ievilcināt.

Avots: ME II, 88

ìevilinât, auch ieviļinât Kand., tr., hinein -, hereinlocken: suni istabā. viņa pruot savuos tīkluos ievilināt.

Avots: ME II, 88

ìevìlkt, tr.,

1) einziehen, herein -, hineinziehen:
suns ievilcis asti starp kājām. es ievilku kādu dūmu A. XI, 477. viņš uzmeklēja pudeli un ievilka labu malku Saul. ve̦lns ieve̦lk ļaudis dzelmē LP. IV, 2;

2) einrenken:
kad jēriņš izlīmējis kāju, tad tuo ieve̦lk Etn. II, 161;

3) iev. uguni, Feuer anmachen;

4) iev. valuodu, von etwas zu sprechen beginnen:
vedēji atkal ievilka valuodu BW. III, 1, 39; beginnen: paviegli ievilku vaiņaga danci RKr. XVI, 199;

5) ievilkdama dziedāt, im VL. sehr oft, n. U. mit Schnörkeln singen, mehrere Töne auf einer Silbe anbringen:
ievilkdama es dziedāju, ievilkdama gavilēju; ievilkdama mīļā Māŗa manu mūžu kārsināja BW. 333. bedrēs, alksnājā jau ieve̦lk lakstīgala Vēr. I, 1095;

6) Hiebe versetzen:
labāk tad jau paķert kādu stribiķi un ievilkt pa lieliem Etn. II, 76. Refl. - tiês, sich hineinziehen, sich herein -, hineinschleppen, mit Mühe wohin gelangen: ūdens ievilcies drēbēs. tik tik varēja ievilkties gultā LP. IV, 100. es šuodien viņu redzēju ieve̦lkamies buodē Blaum.;

2) sich hineinziehen, sich festsetzen, chronisch werden, andauern:
ievilcies kâ uts kažuokā. slimība var ievilkties Konv. ² 2085. viesību vakars ievilkās ilgāki Saul.;

3) sich einen Strich anlegen:
tu jau nu arī par daudz ievilcies MWM. VI, 643;

4) ne̦samais ieve̦lkas smagumā, wird schwerer
LP. IV, 225;

[5) sich einschleichen:
viltīga mācība ieve̦lkas, es schleicht sich falsche Lehre ein].

Avots: ME II, 88

[ìevilnuôtiês Saul., = iedzerties.]

Avots: ME II, 89

ìevilˆstît (freqn.) und ìevilˆt, herein -, hineinlocken: dzied purviski, dzied āriski, mūs[u] māsiņu ievildams Ltd. 2285. [viņš mani ievīlis savā kambarī U., er hat mich trügerisch in seine Kammer gelockt. viņš mani ievīlis savuos nedarbuos U., er hat mich trügerisch zum Teilnehmer seiner schlechten Handlungen gemacht. Refl. - tiês U., sich einschleichen: tur ir kādi cilvē̦ki ievīlušies Glück Jud. 1, 4.]

Avots: ME II, 89

ìezvilt, herein -, hineinpurzeln: Priežurāvējs pusdzīvs iezvila kaktā LP. VI, 495.

Avots: ME II, 92

iẽzvilu, ziemlich schräge: svece stāvēja iezvilu uz galda Blaum.

Avots: ME II, 92

îsvil˜nas àita, ein kurzwolliges Schaf Konv. ² 48.

Avots: ME I, 838

‡ izgavilêt "?": Jānis, nuoreibis, izgavilējis, duodas atpakaļ Ed. Virza Straumēni ³ 139.

Avots: EH I, 447

[izgavilêtiês, zur Genüge jauchzen: dabū izkliegties un izgavilēties pie līgaviņas krūtīm Janš.]

Avots: ME I, 737

izsvilinât, fakt. zu izsvilt, aussengen: krūmus, zāli, acis.

Avots: ME I, 809

izsvil˜pêt, izsvil˜puôt, izsvìlpt (li. iššvil˜pti), tr.,

1) auspfeifen, anpfeifen:
lai tauta ar izsvilpuo mani Zeif. III, 3, 10;

[2) durch einen Pfiff herausrufen:
puisis izsvilpa meitu nuo mājas;

3) vergeuden:
viņš visu savu mantu izsvilpis Bers.] Refl. - tiês, zur Genüge pfeifen. Spricis gan izsaucies, gan izsvilpējies Aps.

Avots: ME I, 809

‡ izšvilpt Dunika v. a., = izsvilpt.

Avots: EH I, 487

izsvil˜t: tev rīklīte izsviluse zilajām zēvelēm Tdz. 36423.

Avots: EH I, 484

izsvil˜t, intr., ausgesengt werden, ausbrennen: krūmi izsviluši.

Avots: ME I, 809

izvilˆbinât ² , durch Betrug entwenden: puisis izvilbināja meitai labu tiesu naudas Dond.

Avots: ME I, 828

‡ izvilcinât herausziehen: skabargus... i. Lange Latv. ārste 24.

Avots: EH I, 496

izvilinât, izviļinât, tr., (betrügerisch) heraus -, entlocken: jauka pēcpusdiena bija izvilinājusi klajā pilsē̦tas iedzīvuotājus Asp. stabule - muzikas rīks, nuo kuŗa tika izviļinātas vis˙jaukākās skaņas Antrop. II, 108. Refl. - tiês, sich herauslocken: smiekli izviļinās paši nuo sevis R. Sk. II, 60.

Avots: ME I, 828

‡ II izvilinât "abträufeln" Für. I.

Avots: EH I, 496

‡ izvilks "Wuhne der Fischer" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Aufzug").

Avots: EH I, 496

izvilkšņât, die Brunst befriedigen (von Hündinnen): iet izplātus kâ izvilkšņāta kuņa Naud.

Avots: ME I, 828

izvìlkt, ‡

7) ziehend (vom Wind) austrocknen
(tr.): vējš krietni izvilka šārīta ābuoliņu Saikava. Refl. -tiês,

2): auch Trik. u. a.; ‡

4) sich ausziehen, entkleiden:
cilvē̦ki strādā pļava kre̦kluos izvilkušies Ahs.; ‡

5) "izbeigties" A.-Laitzen: slimība gan izvilksies A.-Schwanb.

Avots: EH I, 496

izvìlkt (li. išvil˜kti),

1) heraus -, ausziehen:
līdz pusei vien izvilku tē̦raudiņa zuobentiņu BW. 19043. Sprw.: izvelc suni nuo ūdens, viņš tev iekuodīs ruokā. aude̦klus... izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71. kad pavasaŗuos pa naktīm salst un dienām atlaižas, tiek izvilktas ziemas sējai saknes; tuo apzīmē ar "izvilkt sēju" Grünh. tâ izvilku dzīvuodama tautu dē̦la paduomiņu BW. 27114. kūtram rikšņus es izvilku, le̦pnam lē̦nu valuodiņu BW. 34235;

2) durchziehen:
caur jumtu kalējs izvilka skursteni AU. stigu izvilkt, eine gerade Grenzlinie durch den Wald schlagen;

3) fig., fristen, kümmerlich durchbringen:
laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka JK. V, 52. nede̦r daudz luopu turēt un tuos męrdēt jeb, kâ mē̦dz sacīt, izvilkt. uz cini izvilkt, auf den grünen Zweig bringen;

4) kosten (aus der Tasche ziehen):
[tas daudz naudas izvilks U.] Lienas audzēšana man daudz ir izvilkusi Kaudz. M.;

5) mit Hast bis auf den letzten Tropfen leeren:
viņš izvilka mēriņu sausu od. līdz dibe̦nam Grünh.;

6) jem., eins überziehen, einen Hieb versetzen:
dē̦lam pa lielam izvilcis ar vici MWM. X, 89. Refl. - tiês,

1) von sich selbst herausziehen, herausfallen:
papīra gabals bijis, ņe̦muot mutautiņu, izvilcies Janš.;

2) sich kümmerlich durchbringen, durchschleppen, duurchschlagen:
pa diega galiņam izvilkāmies pē̦rnuo gadu (vgl. Mag. XIII, 3, 69);

3) zur Genüge ziehen:
divi reizes izvilkušies - nebijis tādas zivs LP. VI, 788.

Avots: ME I, 828, 829

‡ izvilktne Schwitten, Balt. Vēstn. 1873, № 27, = atvilktne.

Avots: EH I, 496

izvìlkums, das Ausgezogene, der Auszug, das Exzerpt: izvilkums nuo grāmatas. izvilkumi nuo galve̦niem darbiem Vēr. II, 278.

Avots: ME I, 829

‡ izvil˜lât C., Ermes. Trik. u. a., = izvil˜nât (durchbleuen).

Avots: EH I, 496

izvillêt "?": burvji, zīlnieki... ir viltnieki, ... me̦lkuļi, naudas izvillē̦tāji Bergm. Saņemamas spred. macības 516.

Avots: EH I, 496

‡ izvil˜luôt Schwitten "zerzausen". Refl. -tiês Lemb., sich zur Genüge balgen: krīt viens uotram matuos un tad labi izvilluojas Janš. Mežv. ļ. II, 171.

Avots: EH I, 496

izvil˜nât, ‡ Refl. -tiês Bērzgale, = izplûktiês.

Avots: EH I, 496

izvil˜nât, izvilnuôt, tr., gründlich rupfen, in die Haare (eig. Wolle, vilna) fahren, durchbleuen: ņem un krietni izvilnuo tuo! Grünh.

Avots: ME I, 829

‡ izvilnît. heraus-, hinausstolzieren Ronneb., Smilt.; heraus-, hinauslaufen Oknist: zē̦ns izvilnīja nuo ustabas.

Avots: EH I, 496

izviluôt (mit -ll- zu lesen?) "izplūkt" Grünh. (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 496

‡ izvilˆstinât ² Seyershof, (wiederholt) durch Betrug entlocken.

Avots: EH I, 496

izvilstinâtiês, sich durch Betrug herausziehen U.

Avots: ME I, 829

izvilˆstît, ablocken, abspenstig machen: nuo diene̦sta Smilt.

Avots: ME I, 829

izvilˆt: (viņai) izdevies vīram i. (das Geheimnis entlocken), kur... Pas. XI, 345. ‡ Refl. -tiês Segew., entfahren: man tâ izvīlās.

Avots: EH I, 496

izvilˆt (li. išvílti), tr., ablocken, entlocken: es izvīlu namniekam raibuo lūšu kažuociņu BW. 28340. kad es gribu, es izviļu visas meitas māmiņai 14737. puisim bija viltus mēle, izvils manu paduomiņu 10098. viņš izvīla pat smaidu uz Marijas lūpām Saul.

Avots: ME I, 829

‡ izviltinât, schlau, listig erforschen (?) Pēt. Av. IV, 144.

Avots: EH I, 496

kaķvil˜na, ein Sumpfgras, baltā purva zāle Tals., Sassm.

Avots: ME II, 140

kùokvil˜na ,* Baumwolle.

Avots: ME II, 343

kvildêt, lieblich scheinen wie die Sonne RKr. II, 57. Vgl. kveldêt.

Avots: ME II, 355

nenùovil˜cinãms, unaufschiebbar, dringend: nenuovilcināms darbs Kaln.

Avots: ME II, 725

nenùovilši, Adv., unillkürlich: dažu reizi nenuovilši skumjas mani grūtina Pump.; [vgl. nevilšu(s)].

Avots: ME II, 725

nevilšĩba. das Ungefäŗ der Zufall: fōtografisks uzņēmums ir pilnīgi paduots nevilšībai Stari II, 723.

Avots: ME II, 739

nevilšs, unabsichtlich, zufällig: nevilšs atgadījums Rkr. IX, 116. nuo tam nuomanām, ka pirmā pantiņa forma it nevilša nav 115.

Avots: ME II, 739

nevilšu(s), s. nevilām.

Avots: ME II, 739

nevilšu(s), s. nevilām.

Avots: ME II, 739

nevilˆtuôts, ungefälscht: neviltuota prece.

Avots: ME II, 739

‡ nuõbarvil˜na "Wolle, die im Winter geschoren wird" Zabeln n. FBR. IV, 64.

Avots: EH II, 31

‡ nùogavilêt, = nùogavilêtiês: "gaŗi rudzi, gaŗi pūŗi!" nuogavilēja ļaudis Atpūta № 633, S. 8.

Avots: EH II, 45

nùosvilinât: n. (abbrennen) riju Dunika.

Avots: EH II, 94

nùosvilinât [li. nusvìlinti], tr., absengen: cūkai sarus. (Refl. -tiês, sich absengen: kaķis nuosvilinājies pie uguns.]

Avots: ME II, 864

nùosvil˜pêt, nùosvil˜puôt, refl. nùosvêlptiês, nùosvìlptiês, einen Pfiff erschallen lassen: šauta irbe nuosvilpās (Var.: nuosvelpās, nuosvilpuoja, nuosvilpēja) tīrumiņa galiņā BW. 8877. Mikelītis nuosasvelpa auzu kaudzes galiņā BW. 33060.

Avots: ME II, 864

nùosvil˜puôt (unter nùosvil˜pêt), ‡

2) töten
(?): muļķis priecīgs skrien uz brāļiem un paziņuo, ka vienu jau nuosvilpuojis Pas. XII, 361.

Avots: EH II, 94

[nùosvilpt, einen Pfiff erschallen lassen: mašīna nuosvilpa Bauske.]

Avots: ME II, 864

‡ nuošvilˆpt(iês) ² Dunika, = nùosvìlpt(iês).

Avots: EH II, 98

nùosvil˜t [li. nusvìlti), intr., abbrennen, abgesengt werden: kur tu skriesi vilku māte? vieni sāni nuosviluši VL. nùosvinêt, tr., zu Ende feiern, eine Feier beendigen: kāzas, kristības, Jāņus. lai sanāk Jāņu bē̦rni, Jāņa svē̦tkus nuosvinēt BW. 32899.

Avots: ME II, 864

nùovil˜cinât, tr., verzögern, in die Länge ziehen: darbu, laiku. mēģināt tuo lietu vēl drusku nuovilcināt RA. Refl. -tiês, sich verzögern, sich in die Länge ziehen: lieta pār˙lieku nuovilcinājusies. - Subst. nùovil˜cinãjums, die Verzögerung; -nuovil˜cinâšana, das Verzögern; nùovilcinâšanâs, das Sichverzögern; nùovil˜cinâtãjs, wer verzögert, in die Länge zieht.

Avots: ME II, 886

[nùovilinât Lis., Kl., Salis, Widdrisch, Pas. III, 79 aus Ruj., weg-, hin-, herablocken.]

Avots: ME II, 886

‡ nùovìlkas ² Auleja, = nuovalkas (= nuovalka 2).

Avots: EH II, 107

nùovìlkt, ‡

5) hinziehen:
jis ... nuovilka visus pie kēneņa pavaicāt ... Pas. IV, 291 (aus Ludsen); ‡

6) (eine Menge von Strichen) ziehen:
visai ielai nuovilcis krustus Pas. VIII, 82; ‡

7) abnehmen (vom Felde):
nuovilkuši rāceņus Pas. XI, 70; ‡

8) abtrinken:
krietnu malku nuovilcis, viņš sniedza pudeli tālāk Janš. Dzimtene III ² , 42.

Avots: EH II, 107

nùovìlkt [li. nuvil˜kti], tr.,

1) ab-, ausziehen:
ādu, kre̦klu, gre̦dze̦nu. es tev ādu pār acīm nuovilkšu! [šī āda neduodas nuove̦lkama U., dies Fell lässt sich nicht abziehen.] nuomirušam nuovilka drēbes. puspuvis ābuols karstumu nuove̦lk Etn. IV, 114. ārējās ruobežas iespējams nuovilkt Stari II, 958;

2) beziehen:
visas malas nuovilktas ar zirnekļiem;

3) herabziehen:
man šķiet, ka es varētu mēnesi nuovilkt zeme Rainis. kažuoks zē̦nam nuovilka ple̦cus MWM. VI, 120;

4) langsam reden, lange ziehen:
"ļaus, lai citi pa galvu dancuo?"sieva nuovilka Baltp. Refl. -tiês,

1) sich ab-, ausziehen:
tad nuove̦lkas bikses LP. VI, 22. puisis nuovilcies un gājis dārza dīķī mazgāties VI, 67;

2) sich beziehen, bewölken:
visas malas nuovilkušās ar zirnekliem. gaiss nuove̦lkas ar mākuoņiem Etn. II, 73, Ahs.;

3) sich langsam wohin begeben:
diezin, kur puika atkal nuovilcies;

[4) sich aufhalten, sich verzögern
U.;

5) das Haar wechseln:
guovs jau nuovilkusies Infl. n. U.] Subst. nùovìlkums, der Abzug, Abdruck.

Avots: ME II, 886, 887

nùovil˜lât, ‡ Refl. -tiês, mit Wolle (Woll- od. Haarzotten) behaftet werden Rutzau: bē̦rns nuovillājies.

Avots: EH II, 107

nùovil˜lât, tr., abzupfen, gründlich zupfen: skuoluotājs nuovillāja man matus DL. Zu vil˜na.

Avots: ME II, 887

‡ nùovilnât(iês), wollig werden, mit Wolle (Haar) bewachsen PV.: viņš ir tīri nuovilnājies (unrasiert und mit wildem Haarwuchs).

Avots: EH II, 107

nùovilˆnît, nùoviļˆņuôt, intr., dahinwogen, eine Weile Wellen werfen: viņš nuovēlās nuo kalniņa, mati vien nuovilnīja. gliemežu dīķis laistījās viņa staruos, reizu reizām nuovilnīdams, kâ kad pa apakšu zivtiņa skrietu Latv. Refl. -tiês, eine Zeit wogen: uguns nuovilnījusēs vien Etn. lI, 9. rudzu druva ik˙reizes nuoviļņuojās, kad vējiņš pāri pūta MWM. VIII, 414.

Avots: ME II, 887

I nùovilˆnît,

1): šis tūlīt ... pruom, ka mati vien nuovilnījuši Anekd. IV, 421; ‡

2) "?": niedrē kāru vainadzeņu; labāk viļņi nuovilnītu, nekai tautas rūdinātu Auleja; ‡

3) n. gaŗām PS., hochmütig vorbeigehen.

Avots: EH II, 107

‡ II nùovilnît,

1) eine Zeitlang an den Haaren reissen
Lubn., Sessw.: n. puiku;

2) zerzausen
AP.: suns kaķi nuovilnīja.

Avots: EH II, 107

nùovilstît, tr., ablugsen, durch Betrug weglocken: vai duomāju, Līzi audzinādama, ka tāds ve̦cs kraķis man viņu tik drīz nuovilstīs? Neik.

Avots: ME II, 887

nùovilˆt, ‡

2) betrügerisch weglocken:
tie nuoviļ jūsu sirdi nuo ... dieva bijāšanas Bergm. Saņem. spred. mācības 516.

Avots: EH II, 107

nùovilˆt, tr., ablugsen: naudu. Refl. -tiês, sich versehen, fehlen: kājām nuovīlās un viņa nuogāzās gar zemi MWM. VIII, 15. Subst. nùovīlẽjs, wer mit List jem. abspenstig macht: niknais sacensis netaupīja... brūtes nuovīlējam ne galvas, ne acu Seibolt.

Avots: ME II, 887

nuozvilu: mit uõ Karls.

Avots: EH II, 110

nuozvilu, Adv., sich auf eine Seite neigend, schief: ve̦cais mūris nuozvilu (auch pazvilu) Tirs.

Avots: ME II, 893

[pagavilêt(iês), ein wenig jodeln: ej nu, drusku pagavilē!]

Avots: ME III, 28

[pagavilêt(iês), ein wenig jodeln: ej nu, drusku pagavilē!]

Avots: ME III, 28

pamatvilciêns,* der Grundzug: gaismas teōrijas pamatvilcieni A. XI, 432.

Avots: ME III, 67

pãrsvilinât, tr., noch einmal sengen: cūku; beim Röden nachhelfen, wo leere Stellen geblieben U.

Avots: ME III, 180

‡ pārsvilt, verbrennen (intr.,?): kas ātri pārsvilst Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Flatterholz").

Avots: EH XIII, 213

pā`rvilcinât, heimführen, heimschleppen: pārvilcinu brālītim līgaviņu BW. 7863.

Avots: ME III, 187

pãrvil˜cinât, tr., hinüberziehen, hinüberschleppen: sakrauji sienu uz lapām un pārvilcini tuo uz sausumu!

Avots: ME III, 187

[pãrvilinât, herüberlocken.]

Avots: ME III, 187

[pā`rvilinât, nach Hause locken (perfektiv).]

Avots: ME III, 187

pãrvilˆks ² , der Überzug (eines Pelzes) Naud.

Avots: ME III, 187

pā`rvìlkt, Refl. -tiês: muļķis ... dabūjis kāvienu un pārvilcies mājās Pas. XII, 434.

Avots: EH XIII, 216

pãrvìlkt, tr.,

1) herüber-, hinüber-, überziehen:
mēteli pār svārkiem. viņi nuo savas pasaules tiek pārvilkti mūsējā Rainis. es tev pārvilkšu ādu pār acīm, ich werde dir das Fell über die Ohren ziehen;

2) überziehen:
aude̦kls pārvilkts ar kādu krīta vai eļļas krāsu Konv. ² 1055. saulē luogi laistās kâ ze̦lta pārvilkti Aps.;

3) umziehen, umkleiden:
es ne savu lindraku neietu pārvilkt LA.;

[4) = pãrval˜kât N.-Peb.: p. maizi]. Refl. -tiês,

1) sich überziehen:
putra pārvilkusies ar plēvi;

2) übersiedeln, umziehen:
kad ar luopiem pārve̦lkas uz jaunu dzīvi... Etn. II, 119;

[3) ziehend sich überanstrengen:
zirgs pārvilcies].

Avots: ME III, 187, 188

[pãrvilˆt, mit Trug und List hinüberlocken: p. kādu uz citu vietu.]

Avots: ME III, 188

[pā`rvìlkt (li. pārvil˜kti), nach Hause ziehen, schleppen. Refl. -tiês, sich nach Hause schleppen: slimais kaut kâ pārvilkās mājā:]

Avots: ME III, 188

[pãrzvilt, sich senkend lagern über: rudzi pārzviluši pār ceļu Warkl.]

Avots: ME III, 189

pašpìevilšanâs, die Selbsttäuschung Vēr. I, 1069.

Avots: ME III, 116

[pasvilinât (li. pasvìlinti),

1) ein wenig, eine Weile sengen:
p. kūlu, krūmus;

2) ein wenig, eine Weile ärgern:
krietni uotru pasvilināt Bauske.]

Avots: ME III, 111

pasvil˜puôt, pasvìlpt, s. pasvelpt.

Avots: ME III, 111

‡ pašvil˜puôt Dunika, = pasvilpuôt.

Avots: EH XIII, 180

pašvilpt: auch (mit ilˆ ² ) Dunika.

Avots: EH XIII, 180

pašvilpt LP. VI, 673, für pasvelpt, pasvilpt.

Avots: ME III, 118

pasvil˜t, intr., etwas gesengt, brandig werden [Warkh., Warkl.]: pasviluši mieži auga slinka vīra arumā BW. 28147.

Avots: ME III, 111

pasvilu [?], Adv., schräge, schief L., U., [Nötk.]. Vgl. pazvilu; [mit z schreibt es auch U, unter piezvilu; aber vgl. li. pasviliõm "?" Tiž. III, 395].

Avots: ME III, 111

pavilcinât, ‡

2) "проманить" M. 494.

Avots: EH XIII, 190

pavildîtiês: auch Oknist.

Avots: EH XIII, 190

pavildîtiês, sich (auf etwas) verlassen RKr. II, 59: uz viņu vis nevar pavildīties, ka viņš suolījumu turēs Druw. uz to nevar pavildīties, tās vēl ir dieva ziņā Ramkau.

Avots: ME III, 137

I pavilinât, ein wenig od. eine Weile locken; verlocken C., Bers., Dond.

Avots: ME III, 137

II pavilinât, ein wenig od. eine Weile hin und her wätzen: p. baļķi Warkl.

Avots: ME III, 137

‡ pavìlksnis ² Kaltenbr., eine hölzerne Schiene unter der Schlittensohle: par ziemu sabrauce pa divēju pavilkšņu.

Avots: EH XIII, 190

pavìlkt (li. pavil˜kti), ein wenig ziehen, (nach Ausdrücken des Könnens) ziehen, von der Stelle ziehen, unter etwas ziehen, in die Länge ziehen, ein wenig verziehen: līdz pusei vien pavilka tē̦raudiņa zuobintiņu BW. 19030, 3. zirgs ne.. pavilkt nespējis LP. VI, 1, 33, ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. es nevaru vairs kāju pavilkt, kâ e̦smu nuokususe A. XX, 401. kas nemāk rakstīt, lai sava vārda vietā pave̦lk krustu apakšā! pavilka (fing an zu artikulieren) gan tuo vārdu, bet līdz galam neizteica N.-Peb. pavelciet valuodiņu! BW. 15100. zē̦ns pavilka... muti uz smaidiem JR. IV, 46. Refl. -tiês, sich verzögern U.

Avots: ME III, 137

pavil˜na, ‡

3) die feinen Härchen auf dem Halse
AP., Sessw.: nuodzīt pavilnu AP.; ‡

4) Plur. pavilnas, Flaumfedern
(pūkas, dūnas) Stender Detrtsch-lett. Wrtb. (unter "Feder").

Avots: EH XIII, 190

pavil˜na,

1) untere Wolle
Jürg., Wolle unterm Bauche, schlechte Schafswolle, kurze Wolle U.;

2) feines Untergras
N.-Peb., Bers., Warkl. (vgl. li. pavìlnis dass.).

Avots: ME III, 137

pavil˜nât Sessw., PS., C., Lis., Biržgalis, = pavilnuôt.

Avots: ME III, 137

pavilne Lettg., = palini: lieluos linus nuoplūc, pavilne paliek.

Avots: ME III, 137

pavilnis,

1) "weiches Gras
(Ohlenhof); Grummet" Warkl.: ēdiet, guovis, purva zāli, līdz pavilnis nuoziedēs! kad pavilnis nuoziedēs, tad laidīšu ābuolā BW. 28993;

2) "re̦ta, mīksta vilna" Ohlenhof; "feineres Haar zwischen Borsten" Ronneb.; "smalkas spalviņas ap kaklu, kur beidzas mati" Sessw.;

3) "die untere, ablösbare Schicht einer
be̦ka 1" Sessw.

Avots: ME III, 137, 138

I pavilnît, ‡

4) p. gaŗām Warkl., vorbeifahren.

Avots: EH XIII, 190

I pavilnît,

1) sich hie und da wellenförmig krümmen:
būs bagāts gads! kâ vejš papūš, tâ rudzi pavilnī vien. pūķis pa gaisu pavilnījis vien un izgaisis; arī zebieksta un se̦sks var pavilnīt (= aizluocīties kâ vilnis) Gr.-Buschhof. aug rudzi, aug kvieši, veldrē pavilnīdami BW. 32557 var.;

2) eine Weile wellenförmige Bewegungen machen
Nötk.: suns pavilnīja vien ar asti Ronneb.; "(wiederholt) māt ar drēbes gabalu" Schujen; eine Weile Wellen erregend schwimmen: zivs pavilnīja zem kārklu ce̦ra Sessw.;

3) "wiederholt erscheinen und verschwinden":
viņš skrienuot tikai pavilnīja Selsau, Sessw., Lös.

Avots: ME III, 138

II pavilˆnît, = pavilnuôt: p. matus, zâli Selsau, Sessw., Biržgalis, Lös.; "paburzīt": ej, pavil˜nī meitas, lai viņas negaŗlaikuojas! Degunen.

Avots: ME III, 138

III pavil˜nît "ūdeni maisīt, jaukt": puika iebrida dīķī, lai tuo pavilnītu. pavilnī drusku putru! Plm. Zu pavilnît I?

Avots: ME III, 138

IV pav˙ilˆnît " "etwas Weiches stecken (perfektiv) unter" (?) N.-Peb.

Avots: ME III, 138

V pavilˆnît (?) "adīt" (?) Kalnemois.

Avots: ME III, 138

‡ VI pavil˜nît Weissensee "atpūsties".

Avots: EH XIII, 190

pavilnuôt, ein wenig, eine Zeitlang zupfen: matus pavilnuot Duomas II, 295.

Avots: ME III, 138

II pavilˆt "pakrāpt" Nötk., Plm., Serbigal, Schlehk, Sauken, Selg.: viņš tevi gribēja drusku pavilt, bet neizdevās.

Avots: ME III, 138

I pavilˆt, -viļu, -vîlu Nitau "= paviļât II 1" (?): p. plāceņus pa miltiem.

Avots: ME III, 138

pazvilt,

2): auch Bartau; pazvila uz vieniem sāniem, pazvila uz uotriem, taču ... saprata, ka ... uz kājām tikt nevarēs Veldre Dēli un meitas 14.

Avots: EH XIII, 193

pazvilu (unter pazvili): auch Gramsden; kvieši sagāzušies p. Saikava. redzēja gultā atsē̦dušuos p., ar muguru pie sienas Blaum. MWM. 1898, S. 742.

Avots: EH XIII, 193

pìegavilêt, dazu-, hinzujubeln: Jāņa dziesmas "līguö vietā piegavilējuot "ruotuo!" Etn. III, 85. Subst. pìegavilẽjums Etn. I, 8, A. XXI, 531, 592, der Refrain (zu einem gesungenen Liede).

Avots: ME III, 249, 250

pìesvilinât, fakt. zu pìesvilt, anbrennen lassen (von Speisen).

Avots: ME III, 299

pìesvilpuôt, vollpfeifen: strazdi piesvilpuoja ... pasauli Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME III, 299

pìesvìlpt,

1) = piesvilpuot: p. pilnas ausis;

2) pfeifend heranlocken:
p. putnu.

Avots: ME III, 299

pìesvil˜t, intr., anbrennen (von Speisen). - puodiņš piesvilis, iron. von einem Mädchen, das vor der Hochzeit schwanger geworden Mag. IV, 2, 150, U.

Avots: ME III, 299

pìevilât, verunreinigen: matus ar zemi pievitāt Ruj.

Avots: ME III, 310

pìevilcĩba, die Anziehungskraft, die Annehmlichkeit: viņa ideāls būs zaudējis savu pievilcību A. v. J. 1903, S. 31. ārējais pievilcības spē̦ks Apsk. v. J. 1903, S. 502. pa˙priekš nav vaiguos sārtuma, tad acīs dedzības un pievilcības Krilova pas. 32.

Avots: ME III, 310

pìevìlciêns, ein leichter Schlag mit angezogenem Lenkseil: dažreiz Sirmītim kļūdījās, un dabūja gruožu pievidcienu pie sāniem Druva I, 1341.

Avots: ME III, 310

pìevìlcîgs, anziehend, angenehm: šai grāmatai ir pievilcīgs saturs Schwitten.

Avots: ME III, 310

pìevilcinât, (die Zeit bis zu einem gewissen Masse) hinziehen Spr.

Avots: ME III, 310

pìevilinât Wid., = pieviļinât, anlocken: ar tārpiem viņš pievilina zivis J. R. III, 16.

Avots: ME III, 310

pìevilksme* Wid., die Anziehung; Anziehungskraft.

Avots: ME III, 311

pìevilkt,

1) heran-, hinzuziehen, -schleppen, anziehen:
pievelc pavadu stiprāk! Aps. IV, 12. cita ķermeņa pievilktam tikt SDP. VIII, 7; schreibend hinzufügen: drusku paduomājis, pievilka 25 rubļi De̦glavs Rlga II, 1, 270;

2) = piezīmēt, anschreiben, notieren U.;

3) mit Herbeigezogenem, Herbeigeschlepptem anfüllen, vollschleppen:
pele pievilkusi pilnu alu ar labību. Refl. -tiês,

1) sich heran-, hinzuschleppen, -schleichen:
viņa pieve̦lkas bailīgi un skatās dre̦bē̦dama ūdenī Zeif. Chrest. II, 12. Spricis bij pievilcies pie uotra gaļas bļuodiņas Aps. IV, 46. klusām un nemanuot pievilkās tā diena Pasaules lāpīt. 46;

2) einander anziehen;

3) sich mit etw. durchtränken:
mucas, kas pievilkušās alus A. XX, 592;

4) sich betrinken, besaufen:
pievilcies kâ uods, kâ īle̦ns. kruogā viņš uz baruona laimēm pieve̦lkas stīvs un pilns Blaum. ve̦lns atnācis un pievilcies kâ dublis LP. V, 92.

Avots: ME III, 310, 311

pìevil˜lêt, vollfüllen, anfülien (z. B. mit Sand) U.: p. (= aizbērt) grāvi Mitau, Schibbenhof, Ronneb., Lennew., Ruhental, Mesoten.

Avots: ME III, 311

pìevilstît Dr., mehrfach an-, heran-, herbeilocken.

Avots: ME III, 311

pìevilˆt, betrügen: Sprw. kas lē̦ti tic, tas pievilts kļūs. vienreiz suni pieviļ ar kaulu, uotrreiz ne ar gaļu nepievils. es pievīlu meitu māti...: viņa man krē̦slu cēla, es pasteidzu ruoku duot BW. 14594. suolīj[a] man tautu dē̦ls sieku sīka sudrabiņa; kad pievīle, neiedeve ne vērdiņa lielumiņu 15520. māsa juo (= viņu) pievila (sic!) Pas. III, 315. Refl. -tiês, sich versehen, betrogen werden, sich betrogen fühlen: pievilsies tu, meitiņa, puiša vārda klausīdama BW. 12415, 6. ja viņš ir dažreiz maldījies un pievīlies, tad tuomē̦r viņš vienumē̦r ir pūlējies Vēr. I, 1190.

Avots: ME III, 311

pìezvilt, sich niedersenkend lagern: lini piezviluši pie zemes.

Avots: ME III, 313

piezvilu(s), piezviļu, piezviļus, Adv., schräge, schief; angelehnt, halb erhoben Wid.: lini arī nebij ne˙cik gar zemi, tikai tâ piezvilu Vīt. 26.

Avots: ME III, 313

piezvilu(s), piezviļu, piezviļus, Adv., schräge, schief; angelehnt, halb erhoben Wid.: lini arī nebij ne˙cik gar zemi, tikai tâ piezvilu Vīt. 26.

Avots: ME III, 313

pļavsvilpis Konv. ² 2319, Gambette (totanus calidris L.) Natur. XXXVII, 185.

Avots: ME III, 367

‡ pusvillāns Jürg., pusvil˜lans Salis n. FBR. XV, 62, halbwollen.

Avots: EH II, 335

puszvilu, puszvilus, puszviļu, puszviļus, puszvīlu Cālītis Dzīvība 12, puszvīļus ebenda 38, Adv., halb liegend: braucējs nuolaidies puszvilu A. v. J. 1898, S. 9. palika arī pate puszvilus zemē guļuot MWM. VIII, 591. Meija... bij izlaidies puszviļus gultā Duomas I, 625. dūmi laižas puszviļus uz istabas vidu U. b. 127, 14.

Avots: ME III, 437

sagavilêt, ‡ Refl. -tiês, einander vernehmbar zurufen, zujodeln (von Hirten auf der Hütung gesagt): purvā var sadzīt ... kādu destnit ganību luopu, un tad vēl nesagavilēsies tur citi citu Kaudz. Izjurieši 239.

Avots: EH XVI, 408

sagavilêt, eine bestimmte resp. längere Zeit jodeln, jauchzen, singen Spr.

Avots: ME III, 625

sasvilˆdinât ^2,

1) versengen:
s. bikses pie uguns;

2) fig., s. pirkstus pie tā darba, die Finger bei der Arbeit verbrennen (mit schlechtem Erfolg eine Arbeit unternehmen)
Salis.

Avots: ME III, 753

sasvilinât, tr., versengen.

Avots: ME III, 753

sašvilît, tr., verbrennen: s. visu malku Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 760

‡ sasvilpêt, in der Verbind. kuopā s. "zusammenpfeifen" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XVI, 453

‡ *sašvilpjuôt (> ostle. sašviļpuôt) Wessen, = sasvilpuôt.

Avots: EH XVI, 455

sasvìlpt, Refl. -tiês: sasaukdamies vai sasvilpdamies nuo lauka uz lauku Daugava 1935, S. 385.

Avots: EH XVI, 453

sasvìlpt, freqn. sasvil˜puôt, tr., zusammenpfeifen, pfeifend zusammenrufen. Refl. -tiês, einander zupfeifen: nedruoši sasvilpās lakstīgalas Kārstenis.

Avots: ME III, 753

‡ sašvilˆpt(iês) ² Dunika, Gramsden, = sasvilpt(iês).

Avots: EH XVI, 455

sasvilt, intr., versengen, schnell verbrennen Spr.

Avots: ME III, 753

*savilce* od. *savilcis*, Bogensehne: nuo saviem matiem viņas griež stuopa savilci Ken, 194; savilcis Mitau, Doblen, savilce ² Roop, savilce N. - Peb., die Kummetschnur; savilce "me̦zgla cilpa" Kl. - Dselden.

Avots: ME III, 787

savilcienis, die Kummetschnur Warkl.

Avots: ME III, 787

savil˜cinât Dond., tr., zusammenführen, -schleppen: siena tupešus ar zirgu savilcina pie šķūņa Dond. slapjās pļavās... savilcina sienu uz lapām (meijām) LP. V, 290.

Avots: ME III, 787

savildîtiês, Zuversicht fassen, sich verlassen Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 787

savilˆgt: auch C., Grawendahl, Heidenfeld, Lasd., Meselau, N.-Peb., Saikava, Sessw.

Avots: EH XVI, 465

savilgt Erlaa, Golg., feucht werden: milti maisā savilguši Plm. siens gubā savildzis ebenda. visa labība savilgs U. b. 49, 36, savilgušās matu šķipsnas Saul. I, 12. savilgušas kabatas drāniņas Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 3.

Avots: ME III, 787

savilinât, ‡ Refl. -tiês "sich (beim Sprechen) verhaspeln" (aus einer Handschrift): vārdi savilinājās.

Avots: EH XVI, 466

savilinât, saviļinât, tr., zusammenrollen, zusammenkneten; zwischen den Fingern zerrollen, zerkneten Mag. XIII, 2, 63: gluomas tik dzidri dze̦ltē̦nas, kâ būtu savilinātas nuo sabiezējuša liepu me̦dus Janš. Bandavā I, 226. ar siekalu palīdzību mēle saviļina barību Alksn. Bar. 24. saviļināt pikās Etn. II, 136. es tādu Indriķi uzmūrē̦tu: nuo mālu pickiņas saviļinātu BW. 20161, 2.

Avots: ME III, 787

savìlkt, ‡

5) = sapùst 3 Kand.: man vējš savilka ausis, un nu sāk sāpēt; ‡

6) verwehen:
ceļš nuo sniega savilkts Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verstühmt"). Refl. -tiês,

1): sich bewölken
Kand.: nu viņš (es) savilksies, un tad līs atkal; "Bešina" ME. III, 787 zu verbessern in "Bežina";

2): visādi darbi savilkās kuopā: siens vēl nebija nuokuopts, rudzi bija pļaujami Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 110;

3): biezi savilcies vīrs Stērste A. Z. 54, savilcies re̦sns kâ zuka Burtn.;

4): auch Segew.; ‡

7) für sich zusammenschleppen, -sparen, -raffen
Segew.; ‡

8) zu wachsen anfangen (?):
kad tikai lietutiņš uznācis, vēl jau ir vasarājs savilktuos A. Upītis Pirmā nakts 282; ‡

9) für sich (das Gewebe) aufziehen:
savilkuos audekliņu Daugaviņas gaŗumiņu BW. 7340.; ‡

10) sich summieren
Segew.

Avots: EH XVI, 466

savìlkt, tr.,

1) zusammenziehen:
braucēji savilka gruožus stingrāki A. v. J. 1893, S. 346. viņa savilka lūpas MWM. VIII, 567. skābu ģīmi savilkt Kaudz. M. 75. ģīmi uz smiekliem savilkt DL.;

2) zusammenschleppen:
skudras pūli savilkušas Cnp. 87;

3) (eine grössere Menge) ziehen, aufzeichnen:
savilcis pa... istabas sienām krustus LP. VII, 763;

4) savilkt gar ausi, eine Ohrfeige geben
Hug. Zemn. un liģ. 23. Refl. -tiês,

1) sich zusammenziehen, sich krampfhaft zusammenziehen
U.: pikā savilkties SDP. I, 29. uzacis save̦lkas Vēr. I, 1394. mākuoņi savilkās JK. ne˙kur nesave̦lkas negaiss Bešina pļava 1;

2) sich verzögern:
ne˙viena darba nevar padarīt savā laikā, viss savilksies rudenī Vīt. 9;

3) viele Kleider anziehen
U., Mag. XIII, 3, 53; etwas anziehen; sich anziehen: kur ta[d] nu tu iesi tâ savilcies? wohin wirst du nun so dick und schwer angekleidet gehen? Mag. XIII, 3, 53. biezas drēbes savilcies N. - Peb., PS. savilkušies mēteļus un paņē̦mušies ce̦pures Janš. Dzimtene IV, 98. kažuokā savilcies Kaudz. M. 20. reizēm pat vēl zābakuos savilcies Vēr. II, 902. savelcies un nāc! Valdis Stabur. b. 36;

4) sich vollsaugen; sich volltrinken
N. - Peb.: savilcies kâ uods Blaum., ganz besoffen;

5) gerinnen:
piens savilcies Saikava;

6) sich verzanken; einander (spottend) aufziehen
Saikava.

Avots: ME III, 787

‡ savliku P. Alunāns, Adv., abgeschieden.

Avots: EH XVI, 467

savil˜lât,

1) gehörig zupfen, zausen;

2) gierig und schnell aufessen
Jürg.;

3) zerbeissen (vom Hund)
N. - Peb., PS.

Avots: ME III, 787

savil˜luôt,

2): suns savilluojis (= saplēsis) bikses Schujen.

Avots: EH XVI, 466

savil˜luôt,

1) tüchtig an den Haaren reissen, zausen
Grünw., Lennew.; verprügeln MSil., Schwanb., Mar., Sessw., Nötk., Lemsal, Hochrosen, Lindenhof, Nerft, Adsel, Golg., Seppkull, Pilten: tevi savilluos, ka tu gadiem pieminēsi Alm. Meitene nuo sv. 92;

2) zerbeissen, beissend verletzen:
viens suns savilluojis uotru Mar.;

3) aufessen:
s. visu bļuodu putras Golg, Mar.;

4) zerfasern
(intr.) Nötk. - Refl. savilluôtiês Ahs., savillktiês,

1) sich betrinken:
puisis tâ savilluojies, ka tikkuo turas uz kājām Ahs. nācu nuo kruoga krietni savillājies un iekritu grāvī LP. VI, 424;

2) einander durchprügeln
Pilten.

Avots: ME III, 787

savilnât Sessw., = savillât 1.

Avots: ME III, 787

savilnît,

1): "sapurināt" AP., Jürg., Wallhof; ‡

2) "?": skuoteli tā ieraudzīja savilnītu zem gultas Ciema spīg. 263. aste kâ izkulstītu linu sauja, kupla un nesavilnīta 227; ‡

3) üppig in die Höhe wachsen
Heidenfeld, Lasd., Schwitten; üppig in die Höhe wachsen, wobei die Spitzen sich senken C.: zâle tur bija mīksta savilnījusi Ciema spīg. 201; ‡

4) aufessen
Lubn.

Avots: EH XVI, 466

savilnît, tr., verprügeln: kazāki tirgū viņu krietni savllnījuši - matu uz galvas vairs nee̦suot Ezeriņš Leijerk. II, 241.

Avots: ME III, 787

savil˜nuôt,

1): suns savilnuoja aitu Lubn., Meiran, Panemune.

Avots: EH XVI, 466

savil˜nuôt,

1) = savilluôt 1 Vank., Druw., Fehsen, Schönberg, Gold., Odsen, Sonnaxt, Sinolen, Schwanb.;

2) "sakārst plučus" Kl. - Dselden;

3) = sapūkât 1 Kalwen, Ronneb.: s. auklu (berzējuot). Refl. -tiês, sich betrinken Ar.

Avots: ME III, 787

savilˆstît, lockend, Gutes in Aussicht stellend zusammen-, hereinbekommen: s. bē̦rnus istabā Wolmarshof.

Avots: ME III, 788

savilt,

1) trügend zusammenbekommen:
viņš savā mūžā savīlis nuo citiem daudz naudas;

2) = same̦luôt Warkl.

Avots: ME III, 788

‡ saviltuôt, verfälschen: grāmatas bija saviltuojuse saiminīca Pas. IX, 198.

Avots: EH XVI, 466

sazvilinât, Schläge verabfolgen: s. pa muguru Dond.

Avots: ME III, 798

sazvilnêt,

1) auch sazvilnît Saikava, sich lagern (vom Getreide od. Flachs):
lini sazvilnējuši Warkl.;

2) eine gewisse Zeit hindurch ohne Arbeit liegen:
s. visu vakaru Saikava;

3) ohne Arbeit liegend erlangen:
kuo tu tâ sazvilnēsi? celies tik augšā! Warkl.

Avots: ME III, 798

sazvilˆt ² : rati sazvil (zu einem inf. *sazvilêt?) uz vienu vai uotru pusi Janš. Līgava I, 455.

Avots: EH XVI, 468

sazvilˆt ² Dond., intr., sazviltiês Warkl., sich schief neigen: siena kaudze sazvilusi uz vieniem sāniem Dond. labība zvāllem sazvilst Celm. vītuoli sazvīluši uz ūdeņa MWM. VIII, 288. egles zari sazviluši (Var.: saguluši) uz bērziņa virsuotnīti BW. 9602 var. stipri uz vienu pusi sazvīlis krīžis Janš. Bandavā I, 230. rati bij sazvīluši uz vienu pusi Ed. Cālītis. es... biju atkal sazvilis uz suola Ezeriņš Leijerk. II, 14. lini sazviluši (haben sich gelagert) Meiran. kuoks sazvīlies Warkl.

Avots: ME III, 798

smalˆkvil˜nas àita, ein feinwolliges Schaf Konw. 1551.

Avots: ME III, 953

‡ stîgvilcis Ramkau, die Spinne.

Avots: EH II, 582

stĩpvìlcis: auch Karls., Mag. III 1, 108.

Avots: EH II, 582

stĩpvìlcis C., das Zwickeisen des Böttchers U., Golg.

Avots: ME IV, 1076

straujvilnĩte, Beiname eines rasch strömenden Flusses: straujvilnīte Gauja Seibolt.

Avots: ME IV, 1082

svila: s., s. tautu meita, nuosvilušu vainadziņu BW. 22006. Nom. s. fem. g. zum Adj. svils?

Avots: EH II, 618

svila, svile "?": svila (Var.: svile BW. 21287, 3), svila (III p. prt. zu svilt?)... Annīna, nuosviluši matu gali FBR. VII, 68 (aus Serbigal). svile vielleicht das Femininum zu svilis 2.

Avots: ME III, 1157

svilacis (f. -e), jem. mit feurigen, gierigen Augen Janš., Laud., wer fortwährend umherschaut Altenwoga, ein ausgelassenes, unbändiges Lebewesen Lennew.: tautu svilačam... cimdus adījuse BW. 15553 var. ak tu svilace! Janš. Dzimtene ² II, 175.

Avots: ME III, 1157

svilaste, ein sehr eiliger oder hitziger, jähzorniger Mensch Bers., "šaudīgs cilvē̦ks (vai luops), skrējējs" Lennew.: neduoš[u] tautu svilastēm valkāt savu vainadziņu BW. 24605 (ähnlich: 7376, 2 var.; 21995, 2 var.; 25418 var.); "eine unruhige, unbändige Kuh" Laud.; apsvilināju lapsai asti; aizskrēja kâ svilaste (sehr eilig) N. - Peb.

Avots: ME III, 1158

‡ svilata Zvirgzdine n. FBR. X, 28, ein Hitzkopf Skaista, Warkl.

Avots: EH II, 618

‡ svilausis "?": Anniņa svilausi kūmām ņēma; tas zaga kukuli par aizkuru Tdz. 36789.

Avots: EH II, 618

svoil˜dinât: auch Seyershof, (mit ilˆ ² ) Wainsel; "tīši dedzināt" (mit ilˆ ² ) Salis.

Avots: EH II, 618

svil˜dinât Ruj., Arrasch, Bauske, U., Mag. IV, 2, 150, = svilinât: svildināt ² cūkas Salis, Widdrisch, Ruhtern. gredzeniņi... tavu sirdi priecināj[a], tavus vaigus svildināj[a] (Var.: tveicināja) BW. 21781, 1.

Avots: ME III, 1158

svile: "sieviete nuotrusušiem matiem" Līvāni.

Avots: EH II, 618

svile, s. svila.

Avots: ME III, 1158

svilêt "gebückt, gekrümmt stehen oder gehen" Nötk.; zu svelties.

Avots: ME III, 1158

svilgalviņa Konv. ² 2319, feuerköpfiges Goldhähnchen Ar.

Avots: ME III, 1158

svilgs* "?": šausmas jums uzpūtu svilgas V. Egl. MWM. X, 818 (Reimw. zu zilgas!)

Avots: ME III, 1158

‡ sviliens Allend. n. FBR. XIX, 82, eine einmalige svilšana; tad nu gan bij s. ("svilīgas sāpes"), kad uguns tika klāt pie matiem Seyershof.

Avots: EH II, 618

svilîgs, ‡

2) "scharf":
miežu akuoti ir traki svilīgi Seyershof.

Avots: EH II, 618

svilîgs Janš., hitzig, heiss.

Avots: ME III, 1158

sviliķi, der Kissenbezug Rutzau n. Etn. II, 129.

Avots: ME III, 1158

svilinât,

1): "LP. II, 83" ME. III, 1158 zu streichen. ‡ Refl. -tiês, sich
(acc.) sengen: dvēselīte vidū gaisa ... ar salmiem svilinās Tdz. 59251.

Avots: EH II, 618

svilinât (li. svìlinti),

1) sengen, versengen (auch vom Brennen der Nesseln
U.): skrējis ar uguns pagali pakāļ un... svilinjis krauklim spārnus LP. IV, 141. es avinu svilināju BW. 11587, Saikava. svilinātu labību Glück II Sam. 17, 28. saule dedzināja, svilināja MWM. VII, 745. karstums svilina LP. II, 83. viņš... zemi svilina dienasvidus bulā Hiob 37, 17. aukstais vējš svilinādams ķeras klāt Aps. IV, 91. seju svilina ziemelis Vēr. II, 138. svilinuošās sāpes 809;

2) kâ svilums svilināt, svilina, von einem heftigen, jähzornigen Menschen gesagt
Lubn.

Avots: ME III, 1158

svilis,

1): vgl. auch sviļi; ‡

5) Brandgeruch
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 618

svilis,

1) ein Holz, das nicht brennen will
St., U.;

2) ein Rotkopf
U.;

3) ein rotes Schwein
W. - Livl. n. U.; BW. 2418, 1 var.;

4) ein Hitzkopf
Ar. Nebst li. svilius "wer versengt ist" zu svilt I.

Avots: ME III, 1158

švilît, -ĩju,

1) stark heizen, heizend verbrennen
(tr.): švilī malku bez žē̦lastības Gr.Buschhof;

2) schnell tun:
nu tik tagad švilī darbu Wessen. Wohl zu svilinât.

Avots: ME IV, 116

švilkât "?": tas sēdēja kaktiņā un kaut kuo švilkāja Vēr. II, 681.

Avots: ME IV, 116

svilkstenis: "akas kārts, svira" (mit il˜ ) N.-Wohlfahrt.

Avots: EH II, 618

svilkstenis "?": akas svilkstenis (= svirkstenis 1?) Duomas II, 452.

Avots: ME III, 1158

svilmîgs, = svelmîgs: svilmīgs laiks Stelp.

Avots: ME III, 1158

svilnêt: kuo tu svilni? (zu einem Faulpelz gesagt) Sauken; "schlummern" (mit "ilˆ"; prs. svilnēju) Holmhof.

Avots: EH II, 618

svilnêt, ohne Schlaf liegen Laud., Lasd., (mit ìl ² ) Warkl., Bers.: Saša svilnēja gultā Baltpurviņš I, 104 (ähnlich: Zalktis 1908, No 4, S. 18). Wohl zu svalstît; Retmwort zu zvilnêt.

Avots: ME III, 1158

svìlnît ² Warkl. "= viļņuôt, wogen": rudzi vējā svilnī.

Avots: ME III, 1158

svilnuošs "?": Alberts - brūns, svilnuošs kâ uozuola ce̦lms Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME III, 1158

sviluoņa,

1): kas tad tev nu ir par sviluoņu (Eile)?
PV.; ‡

2) comm., ein Hitzkopf
Meselau, PV.

Avots: EH II, 618

sviluoņa Golg., Lubn., Eile: liela sviluoņa; Hitze Warkl.

Avots: ME III, 1159

sviluošs "?": puiši... sviluošām ce̦purēm BW. 12265.

Avots: ME III, 1159

sviluots, sviluošs, eilig Golg.: sviluots darbs, sviluoši darbi; vgl. sve̦luots.

Avots: ME III, 1159

svilpaste,

2): "aušīga sieviete, kas mīl pēc muodes ģērbties" (mit ìl ² ) Warkl.

Avots: EH II, 618

svilpaste,

1) Beiname des Pferdes
im VL.: ķēvīt manu, svilpastīt! BW. 20847 (ähnlich: 27152);

2) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
kur, bāliņ, tādu ņēmi?... es būt[u] tādu svilpastīti ar lubiņu atvilkuse BW. 21225, 12;

3) ein leichtfertiger, eilfertiger Mensch
(mit ìl ² ) Bers.

Avots: ME III, 1158

švilpaste: ķēvīt[e], mana svilpastīte BW. 29788.

Avots: EH II, 661

švilpaste Bw. 27152, 1 var., = svilpaste 1; "ein Leichtsinniger; ein die Arbeit störendes Kind" Aiviekste; "eine feurige, nückische Stute" Holmhof (mit ìl ^2).

Avots: ME IV, 116

‡ švìlpât ² Linden in Kurl., = švil˜puôt.

Avots: EH II, 661

svil˜pe: puišu svilpes (von jungen Burschen gepfiffene Weisen?) svilpē̦dama BW. 25511 (18722 in einer ähnlichen Verbindung der acc. s. svilpi).

Avots: EH II, 618

svil˜pe AP., C., Gr. - Sessau, Iw., Ruj.; Salis, Serbig., Wolm., svilpe U., Bielenstein Holzb. 720, svilpis Gr. - Sessau, svilpis Nigr., Wid., svilpa Manz. Lettus, svìlpa ² Nerft, die Pfeife (die nur einen Ton angibt U.); die Weidenflöte Bielenstein Holzb. 720: kārklā mizas svilpe Plutte 60. kāpis vītuoluos svilpes maukt LP. VI, 587. pūta jandaliņu uz saviem jaunizgriêztiem svilpjiem 585. papūš tuo svilpiņ[u] Pas. III, 364 (aus Dond.). Zu svelpt.

Avots: ME III, 1158

švil˜pe,

1): auch Grenzhof n. FBR. XII, 15; ‡

2) "?": kas tā bija tāda š., ar tuo gaŗu de̦guntīnu? tā nebija ... š., tā bij mana vedeklīna Tdz. 57311.

Avots: EH II, 661

švil˜pe AP.,Lin.,Nötk.,Gr.-Sessau, = svilpe: iedevis mazu švilpīti Pas. Vl, 408 (aus Serbigal; ähnlich LP. VI, 673).

Avots: ME IV, 116

svilpe̦nājs, eine Pflanze mit hohlem Stengel, die auf feuchten Wiesen wächst Freiziņ. Latv. Saule 1927, S. 617. Wohl zu svilpe; vgl. svilpene 2.

Avots: ME III, 1158

I svilpene,

1) = svilpe: nuo vītuola zara maucamas svilpenes Vēr. II, 1291, guovju meita iet pa ceļu svilpuodama; izde̦vuse me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti (Var.: stabulīti) BW. 29319, 1 var.;

2) angelica
Karls.

Avots: ME III, 1158

II svil˜pene: "skābā putra nuo rudzu miltiem" Mežamuiža n. Ceļi VIII, 232.

Avots: EH II, 618

II svil˜pene Grünh., eine Art dünne Fettgrütze Zeezern n. Etn. I, 57, Aahof, Doblen, Dond.

Avots: ME III, 1158

III svil˜pene, eine Leichtsinnige: te šij svilpenei ne˙kas neiznāks (von einem heiratslustigen Mädchen gesagt) Janš. Bandavā II, 111.

Avots: ME III, 1158

‡ IV svil˜pene Frauenb. "ein mageres, schlecht gefüttertes Schwein."

Avots: EH II, 618

svil˜pêt PS., Gr. - Sessau, Salis, Wolm., svilpêt U., -ẽju, svilpjuôt Nigr., Wid., svilpuôt Bl., (mit ìl ² ) Nerft, svilpuôt (li. švilpuoti) U., pfeifen (mit dem Munde od. mit einer Pfeife U.): me̦lnais strazds svilpuo Etn. II, 51, Nigr. svilpēj[a] irbe siliņā Ld. 10840. (lakstīgala) dziedāja svilpjuodama BW. piel. ² 24991. Sprw.: svilpuo kâ ve̦lna saukdams RKr. VI, 965. svilpuo ziemelis Vēr. II, 139. viesulis svilpē Aus. I, 49. pār viņu sasitīs plaukstes un svilpēs pār viņu Glück Hiob 27, 23. ja tagad nenāksi, pēc varēsi svilpjuot! Nigr. Zu svelpt.

Avots: ME III, 1158, 1159

švil˜pêt: auch Ramkau, Pas. VIII, 58.

Avots: EH II, 661

švil˜pêt Gr.-Sessau, = svilpêt: es pār kalnu švilpē̦dams RKr. XIX, 123 (aus Palzmar). sācis švilpēt J. Kr. V, 1, 22.

Avots: ME IV, 116

svilpiêns, der Pfiff: lūpas taisa svilpienu Dīcm. pas. v. I, 14.

Avots: ME III, 1159

‡ svilpîgs "?": bargs sals ..., kad zem pastalām un zābaku zuolēm sniegs tâ svilpīgi (gleichsam pfeifend?) čirkst Veldre Dižmuiža 8.

Avots: EH II, 618

svilpinât (li. švìlpinti "mehrfach pfeifen"), = svilpêt: ap mani jauni puiši svilpināt svilpināja BW. 13051, 1.

Avots: ME III, 1159

svilpiņš,

1) = svilpis 2 Wid.;

2) der Sandaal
U.

Avots: ME III, 1159

svilpis,

1): auch (mit il˜ ) Salis; ‡

3) der Pfiff
Salis: lielie strazdi daudz nedzied: viens s., divi svil˜pji viņam ir.

Avots: EH II, 618

svilpis (li. švilpis "Dompfaff" bei Bezzenberger Lit. Stud. 186),

1) s. svilpe;

2) der Dompfaff
U. (auch svilpītis), RKr. Vlll, 90 (auch svilpītis), Natur. XXXVII, 66, Konv. ² 2319; 3934 (auch svilpītis); upes svilpis, der Ufer Wasserläufer (totanus hypoleucos L.) Natur. XXXVII, 188: meža stūrī... svilpuoja svilpis Vēr. II, 1035.

Avots: ME III, 1159

švil˜pis Dunika, Gr.-Sessau, = svilpis 1.

Avots: ME IV, 116

‡ svìlpjaste ² Auleja,

1) "tieva, vāja, neizskatīga aste";

2) "dzīvnieks ar tievu asti".

Avots: EH II, 618

svilpjuôt: auch Suitu k., S. 152; (mit il˜ ) Frauenb., Siuxt, (> svìļpât ² ) Auleja; (maišelīti) nest svilpjuodams Janš. Apsk. 1903, 67.

Avots: EH II, 618

svilpjuôt, s. svilpêt.

Avots: ME III, 1159

‡ svilpmanis Tdz. 36579, jem., der viel zu pfeifen liebt.

Avots: EH II, 618

svilpniẽks, wer auf einer svilpe pfeift, spielt: skaistais svilpnieks vairs sē̦ri nepūšuot LP. VI, 586.

Avots: ME III, 1159

svilpuôt, s. svilpêt.

Avots: ME III, 1159

švil˜puôt: auch (mit ìl ² ) Sonnaxt.

Avots: EH II, 661

švil˜puôt Dunika, Lin., N.-Peb., (mit ìl ² ) Bers., Lubn., Kraslaw, = svilpuôt: švilpuo zīle eglājā BW. 250, 4 (aus Lennew.).

Avots: ME IV, 116

svìlpt, ‡ Refl. -tiês, um die Wette pfeifen: iesim ... s˙! Pas. XI, 77 (ähnlich 136).

Avots: EH II, 618

svìlpt (li. švilpti) C., Neuenb., PS., N. - Wohlfahrt, (mit ìl ² ) Kl., Lis., Golg., Prl., (mit ilˆ ² ) Ahs., Bauske, Siuxt, Bershof, Ugalen, -pju, -pu, pfeifen Gr. - Sessau, Nigr., Wid.: es ganu zirgus un svilpju Ahs. medenieks svilpa sunim Nigr. vai dzirdi strazdu svilpjam? ebenda. Zu svelpt.

Avots: ME III, 1159

švìlpt: auch (mit ìl ² ) Oknist, (mit ilˆ ² ) Ramkau, (mit il) Grenzhof n. FBR. XII, 15.

Avots: EH II, 661

švìlpt Papendorf, Schujen, Serben, -pju, -pu Aahof, Bers., Grawendahl, Laud., Lubn., Mar., Odsen, Schwanb., Selsau (mit ìl ² ), Dunika, Gramsden, Lm., Gr.-Sessau, Stenden (mit ilˆ ² ), N.-Peb., Nötk., Aistern, Bald., Kastran, Ramkau, Smilten, Vīt., = svilpi: tur nelīdz ne lāsti, ne pātari; tur vajag švilpt! Stenden. Refl. -tiês, um die Wette pfeifen Dunika.

Avots: ME IV, 116

‡ svilpuks (li. švilpùkas), - svil˜pe: tev ieduošu svilpuku Pas. VIII, 353 (aus Eglūna)

Avots: EH II, 618

svils, heiss, hitzig; eilig Warkl.: bij svila rudzu pļauja Duomas III, 456.

Avots: ME III, 1159

svilspalvīte Natur. XXXVII, 63, = svilsprākle.

Avots: ME III, 1159

svilsprākle Spr., svilspritklis Karls., svilsprāklītis St., U., RKr. VIII, 89, der Rohrsperling (emberlza schoeniclus L.).

Avots: ME III, 1159

‡ svìlstuoņa ² PV.,

1) "kas ātri izsvilst": sausi žagari ātri kâ s. izsvilst;

2) = svilaste: straujš cilvē̦ks ātrās dusmās kâ s. aizsvilstas.

Avots: EH II, 618

I svil˜t: auch (mit ilˆ ² ) Dobl., Erwalen, Grob., Irmelau, Pilten, Siuxt, Stenden, (mit ìl ² ) Warkl.; svilstuošas uzacis Azand. 11. Subst. svilums,

1): līduma svilumā un dūmuos Anna Dzilna 16. maksājat ... manu autu svilumiņu! BW. 25729;

2): auch Fehteln, Stockm.; als Flurname Plw. I, 152, 155, 168, 204, 240, 244;

4): auch Holmhof.

Avots: EH II, 618

I svil˜t (li. svìlti "ohne Flamme brennen") AP., C., Ruj., Serbigal, Wolm., N. - Wohlfahrt, PS., Arrasch, Jürg., Bauske, svilt ² Lin., Salis, Bl., Dond., Dunika, Kurs., Selg., Siuxt, Widdrisch, Bershof, svìlt ² Kl., Nerft, Prl., svilstu (sviļu Mag. II, 3, 77; eine III p. prs. sve̦l bei Lautb. Vidv. 47: karstums sve̦l; vgl. auch sve̦luots, sve̦luošs), svilu, versengt werden, schwelen, glimmen U., schnell u. mit heller Flamme brennen Nigr.: meži svila, dega A. 1257. pirts ve̦ca ir - lai svilst zemē (mag sie niederbrennen) LP. VII, 755. vaigi svilst LP. IV, 21. ausis svilst, die Ohren glühen (vor Kälte od. beim Zuhören von Grobheiten). ausis vien jau svilst nuo kauna A. XX, 13. runā tâ, ka ausis svilst Krilova pasakas 76. mums ausis par tuo nesvils Neik. 56. (fig.) šis jau svilst nuo dusmām Saikava. viņam prāts svilst (er ist verpicht) uz kuo Ar. - Subst. svilšana, das Brennen, Schwelen, Glimmen: viņš redzējis baļķa svilšanu Alm. Meitene nuo sv. 88; svilums,

1) das Gesengtsein, das Schwelen
U.; sviluma smaka Dr., Brandgeruch;

2) eine ausgebrannte Stelle im Walde
Spr., Frauenb., Golg., Ronneb., Selb.;

3) der Brandgeruch
Spr., Bergm. n. U.;

4) ein heftiger Mensch, ein Hitzkopf
Lubn.: e̦smu tāds karstas putras strēbējs, tāds svilums A. v. J. 1896, S. 739. Zu svelt I.

Avots: ME III, 1159

II svil˜t Janš., prs. sviļu, = silt II, (leicht abreibend) blank machen, putzen: meitas sviļ gre̦dze̦nus, lai baznīcā ejuot spuoži mirdz pirkstā N.-Bartau. Etwa zu ai. svarati (wenn mit r aus l) "leuchtet, scheint" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 531).

Avots: ME III, 1159

svìlta ² : meža sviltas lielie priežu ce̦lmi Ciema spīg. 121. lauks bija aiz sviltas Azand. 89.

Avots: EH II, 618

svìlta ² Adl., svilte Tirs. n. RKr. XVII, 81, (mit ìl ² ) Adl., eine ausgebrannte Stelle im Walde.

Avots: ME III, 1159

svìltene ² Mar. n. RKr. XV, 139, eine trockene Wiese mit hartem Gras, wo wenig Heu zu ernten ist. Zu svilt I.

Avots: ME III, 1159

sviltin, Adv., zur Verstärkung von svilt I: ausis viņam sviltin svila Janš. Bandavā I, 56.

Avots: ME III, 1159

svìlts ² Mar. n. RKr. XV, 139, = sviltene.

Avots: ME III, 1159

‡ II svilts Seyershof "jê̦ls": mute paliek svilta vēžus ē̦duot. Wohl zu svil˜t I.

Avots: EH II, 618

svilums, s. svilt I.

Avots: ME III, 1159

‡ tĩkvilˆcis ² Ramkau, die Spinne (neben tîkls ² , Netz).

Avots: EH II, 685

tvàikvilcis* Veselis Saules kapsēta 187, die Lokomotive.

Avots: ME IV, 288

urvilka: "eine gewisse grosse Maus, die Kartoffeln, Äpfel u. a. in ihr Loch schleppt" OB.

Avots: EH II, 716

urvilka Dr., der Hamster (cricetus frumentarius Pall.) RKr. VIII, 84; die Haselmaus Preekuln n. BielU.; die Spitzmaus (mit ur̃) Schrunden; ur̂vil˜ka ² Dunika, eine grosse, schwarze, im Wasserlebende Maus. Zu vilkt "schteppen" und li. ùrva(s) "Höhle"?

Avots: ME IV, 308

uzgavilêt, uzgaviļuôt A. XX, 769, aufjauchzen, aufjubeln (jem.); zujubeln (perfektiv): brūtgāns priekuos uzgavilējis LP. V, 135. sirds... uzgavilē bezgalīgā laimībā Puriņš Nauda 11. ļaudis viņiem uzgavilēja R. Sk. II,107.

Avots: ME IV, 331, 332

‡ uzsvil˜dinât Seyershof, = uzdzeldinât: ar nātrēm u. pumpas uz stilbiem.

Avots: EH II, 735

uzsvilinât,

1) abbrennen
(tr.): u. šķūni gaisā Memelshof;

2) ansengen:
mati cirtājuot drusku uzsvilināti.

Avots: ME IV, 387

uzsvil˜pêt, aufpfeifen: uzsvilpē nu! vecene... pilnā skaņā uzsvilpē Pas. V, 53.

Avots: ME IV, 387

uzsvilpuôt Pas. VII, 293, = uzsvilpêt.

Avots: ME IV, 387

uzšvilpuôt Pas. VII, 404, = uzsvilpuôt.

Avots: ME IV, 390

uzsvìlpt,

1) = uzsvèlpt 1: izņēma svilpīti... un uzsvilpa Pas. II, 465;

2) = uzsvèlpt 2: u. sunim, lai skrej līdz Nigr.;

3) (mit einer Peitsche) einen Schlag versetzen
Nigr.: u. sunim ar pātagu.

Avots: ME IV, 387

uzšvilpt Ramkau, = uzsvilpt 1: uzšvilpu, un suns bij klāt.

Avots: ME IV, 390

uzsvilt, gew. im Part. praet. uz˙svilis, verpicht, versessen auf: uz pīpēšanas jau kâ uz˙svilis BB. XIV, 117.

Avots: ME IV, 387

‡ uzvilˆdîtiês Ramkau, sich verlassen: ve̦cus laikus bij cilvē̦ki, uz kuŗiem varēja u.

Avots: EH II, 739

uzvilêt, s. uzvillêt.

Avots: ME IV, 398

uzvilinât; (mit Betrug) hinauflokken: uzvilināt kaķi uz kūtsaugšu.

Avots: ME IV, 398

uzvìlkt,

1): kad jaunu aude̦klu uzvē̦lk un sāk aust Lttic. 1263;

10): uzvilka gan mun vē̦lāk, bet es nelikuos pruotis Fest.; ‡

11) "?": (līgaviņa) rupji teica, gaŗi vilka, uzvilkdama gavilēja BW. 318, 3. Refl. -tiês, ‡

3) aufschwellend entstehen:
kur blakts iekuož, tur pumpa uzve̦lkas Orellen; ‡

4) versehentlich auf-, angezogen werden:
tev kre̦kls aplam uzvilcies Saikava.

Avots: EH II, 739

uzvìlkt (li. užvil˜kti "hinaufschleppen"),

1) (hin)aufziehen
L.: užvilkt kalnā. uzvilkt kuo kam virsū;

2) (einen Mechanismus) aufziehen:
uzvilkt pulksteni: uzvilkt bisei gaili;

3) (einen Strich) aufziehen; aufschreiben, notieren
U.: uzvilkt svītras (strīpas). ar zuobinu krustu sev aiz muguras uzvilkt Pas. IV, 11;

4) aufschärfen, -schleifen:
bārdas nazi uzvilkt uz siksnas Stenden. jāuzve̦lk izkaptij zuobi Janš. Dzimtene ² II, 175;

5) anziehen
L.: uzvilkt drēbes;

6) einen Schlag versetzen:
uzvilkt kam ar siksnu! Bauske. uzvelc zirgam! gib dem Pferd einen Schmiss! U.;

7) uzvelc dūmus! rauche einmal!
Seew. n. U. (ähnlich: Janš. Bandavā II, 64);

8) anstimmen:
uzvilkt sē̦ru meldiņu; uzvilkt meldiņu "weinen";

9) auf(er)ziehen
U.: bē̦rnu uzvilkt, ein Kind auferziehen U.;

10) aufziehen, verspotten
(dazu das Subst. uzvilcẽjs, wer aufzieht, verspottet) AP., Golg.: u. uotru uz zuoba Ar. Refl. -tiês,

1) sich (hinauf)schleppen
(auf etw.) Spr.: uzvilkties augšā. uzvilkties uz ceļa;

2) (sich) anziehen
Spr.: kre̦klu uzvilkties Janš. Bandavā I, 23.

Avots: ME IV, 399

uzvil˜lêt Schibbenhof, uzvilˆlêt Mar., uzvillêt Cirünw., Lennew., uzvilêt U., auffüllen, aufschütten (um das Erdreich höher zu machen): uzvillēt ceļu Schibbenhof. pār purvu uzvillē̦ts augsts dambis Lennew.

Avots: ME IV, 399