I virinât,

1) auf- und zumachen
U., Spr., Bers., Frauenb., Grenzhof, Mar. u. a.: tautu durvis virināt BW. 7732, 2. kuo tu tās durvis vienumē̦r virini? Bers. meitas . . . sāk skuolas durvis virināt (fangen an, die Schule zu besuchen) R. Sk. II, 51. kunga durvis virināt, sich beim Herrn zu schaffen machen, Hilfe suchen U. viņa virina acis A. Upītis J. 1. 25. rīklē virināt (zu virinât II 2?) gutgeln L., U.;

2) zittern, flattern machen:
vējš virina karuogu, macht die Fahne flattern U. tauriņš skraidīja ap viņa vaigiem spārnus virinādams Eglītis Zilā cietumā 187, vējš sāk . . . lapas virināt Lautb. Vidv. II, 36;

3) einfädeln:
(zvaigzne) caur . . . miglu spuožu pavedienu virināja Bārda Zemes dēls 86. Refl. -tiês,

1) sich auf- und zutun:
durvis pašas virinājas Biel. 1912;

2) sich bewegen; (wie ein Espenblatt) zittern
Kokn. und W.-Livl. n. U., Kalz., Ronneb., Salis, Ubbenorm: sabijies zirgs virinās A.-Ottenhof, Widdrisch, Zögenhof. tīkliņi . . , virinās pa . . . gaisu Aps. V, 46. kājiņas virinājas A. v. J. 1893, S. 11. viņš trīsējis un virinājies pie visas miesas Pas. III, 31. In der Bed. "zittern (machen)" vielleicht zu virinât II 2. Sonst zu vẽrt.

Avots: ME IV, 605

I virinât,

1): velti muti v. Atpūta, № 381, S. 6.;

2): "trīcināt" Salis; lai juo (einen Gürtel)
putni virinā Tdz. 47993. virina zibeņus gar mastiem Salis; ‡

4) "?": virinādamas ruokās me̦lnās pātaru krelles Skalbe Raksti IV (1938), 218. Refl. -tiês,

2): auch Orellen; eņģelis viss nuo bailēm virinājies Pas. X, 477. bē̦rzu lapas ripuļu ripuļiem virinājās nuo kuokiem zemē Aps. J. Raksti I ² , 153.

Avots: EH II, 787

II virinât (li. vìrinti "kochen machen"),

1) kochen machen, kochen
L., U.; apvārît, ein wenig, eine kurze Zeit kochen: virināt sēnes Erlaa, Frauenb., Grawendahl, Pampeln, Sessw. zarnas virināt Golg., Lieven-Behrsen. ja zarnas grib vārīt spēķēs, tad tās vis˙pirms vire̦na - ieme̦t puodā karstā ūdenī un pavāra Ramkau. putraimu de̦sas vis˙pirms vire̦na, tad tikai ce̦p ebenda;

2) brodeln, sprudeln
(?): dzelme burbulē, virina Klaust. 101. varš sāk virināt Plūd. Rakstn. I, 69. kuo strautiņš virināja . . . te̦cē̦dams? BW. 11227. Refl. -tiês, aufwallen, brodeln: ūdens, kad sāk vārīties, mē̦dz virināties Adiamünde, Ruj., Salis, Sehren. Zu vir̂t.

Avots: ME IV, 605

II virinât,

1): auch AP.; dziru virina Fausts (1936) 63. v. (stark erhitzen)
dzelzi Kaltenbr.

Avots: EH II, 787

III virinât, schallnachahmendes Verbum, den Gesang der Lerche bezeichnend: cīrulīt[i]s .. . virina: viru, viru .. . Lejgalietis.

Avots: ME IV, 605