vurpinât,

1) "?": ratenīt, lai tev[i] vējš vurpināja! BW. 7017 (aus Meiran); vgl. vurpis I;

2) "widersprechen; bei sich (unzufrieden) sprechen"
(mit ur̂ ) Aiviekste.

Avots: ME IV, 676

vurpinât,

1): langsam spinnen
A.-Schwanb.; snātin sasnāt, ne v. Tdz. 39682 (aus Lubn.).

Avots: EH II, 799