vēdît (li. vėdyti "lüften"), -ĩju,

1) lüften
Bl. (mit ẽ ), wedeln L., U.;

2) lüften
(Kleider [mit ẽ ] Arrasch, [mit è ² ] Selsau; Stuben Vīt., [mit ẽ ] Nötk., [mit è ² ] Mar., Sessw.). Refl. -tiês, sich dem Winde aussetzen (?): es neiešu vējiņā vēdīties (Var.: vēdēties, vētīties) BW. 8933, 1 var.

Avots: ME IV, 550

vēdît, ‡

3) aushauchen (?):
sakarsē̦tie baļķi vēl vēdīja tīkamu siltumu A. Upītis Sm. lapa 181. vaivariņi ... vēdīja ... smaršu ap klaušiniekiem Pirmā nakts 136 f.; ‡

4) wehen (?):
de̦gunā viņam vēdīja ... zâļu smaržas A. Upītis Laikrnetu griežos II, 186. Refl. -tiês,

1) atstāt vaļā duris un luogus, lai dzīvuoklis vēdas (sich lüfte)
PV.; ‡

2) sich schwingen; fluten (?):
smarša nuo vaivariņu ziediem vēdījās tiem līdzi A. Upītis Pirmā nakts 14. aiz mikluma, kas maijā allaž vēdās laukā nuo ... sienām Sm. lapa 363.

Avots: EH II, 774