vērpete,

1) der Wasserwirbel
(mit ḕr ) Peb., (mit ẽr ) Grünw., (mit ḕr ² ) Golg.: raustīja uz visām pusēm kâ mutuļuojuošais atvars vērpetē iegrìeztu lāsi Kaudz. Izjurieši 155. gružainā vērpetē (Wirbel im Fluss) Austriņš Vērpetē 54;

2) = vērpata 2 N.-Peb.; eine zusammengedrehte, verwühlte Stelle im Getreide Zaravič: dzīvniekiem (sunim, guovij) uz muguras spalvas saaugušas vērpetē AP., N.-Peb. vērpetēm vien rudzi Zaravič. grūti tādā vērpetē pļaut ders. Nebst li. verpetas "Wasserstrudel" (bei Mikuckij Извѣст. IV, 403 und Miežinis) zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 564

vērpete,

2): man pakausī e̦suot divas vērpetes Austriņš Raksti VII, 30. lai aug mūsu rudzu lauki vērpetēs griezdamies Tdz. 53480 var.; ‡

3) der Wirbel:
aukstais gaiss vērpetē griezās ap ceļiem Sprūdžs Asaru liekņa 51. iegriezts ļaužu vērpetē Burtnieks 1934, S. 876.

Avots: EH II, 777