I vīkšēt, -ẽju, vermeinen, vornehmen Für. I: viņi vīkšē nākt Für. I.

Avots: ME IV, 637

II vīkšêt

1) "?": šim ... gājuši riņķī visā dīgi, ka vīkšējis vien Pas. IV. 192 (aus Planhof). kuo nu vìkš ² ("kviec"; zu *vīkšt?) kâ sivē̦ns? Fehteln. vīkš sniegs gar mājas galu MWM. VII, 191;

2) vom Gerausch des Reissens von Kleidern:
drēbe plêšuot vĩkš C.

Avots: ME IV, 637

II vīkšêt, ‡ Refl. -tiês, vom Geräusch beim Brechen: lazda lūza, vīkšējās Tdz. 58220.

Avots: EH II, 792