zir̂guôt, refl. zirguôtiês Wid., Kurl. n. Celm., (mit ir̂ ) Arrasch, Bers., Erlaa, Fehgen, Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Jummardehn, Jürg., Nötk., Peb., Saikava, Sessw., Smilt., Sonnaxt, Trik., Wolmh., (mit ir̂ ² ) Adiamünde, Pankelhof, Schnehpeln, Wainoden, albern, tollen, laut lachen und schreien: "kuo nu zirguo!" ve̦ctē̦vs iesaucās, "vai vedīsi viesus istabā!?" Jauns. bē̦rni je̦mas un zirguojas, ka visa māja skan Adiamünde. pie galda e̦suot guodīgi jāē̦d, nedrīkstuot vis zirguoties Smilt. ar meitām zirguoties Saikava. meitu, kas... īsajuos bruncīšuos zirguojas ar puišiem Anekd. IV, S. 165. - Subst. zir̂guôtãjs Saikava "kas zirguojas". Wohl von zir̂gs abgeleitet; vgl. z. B. cūkuoties: cūka und die Redensart viņš iet kāˆ zirgs (von einem Tollenden).

Avots: ME IV, 727, 728

zir̂guôt: jie stāv tik in zirguo in kliedz uravas Jauns. Raksti VIII, 353. Refl. -tiês: kuo jūs te zirguojaties (pluosāties)? Ermes.

Avots: EH II, 808