zivs

zivs, -s (li. žuvìs "der Fisch"), dial. zuvs, zuve, zive, zivis Manz. Lettus, Demin. zivtiņa Glück Markus 8, 7; Janš. Bandavā I, 188, zivtiņa L., U., Spr., der Fisch: Sprw. mē̦ms kâ zivs Kav. kur nu zivtiņa bez ūdeņa ies, kur putniņš bez spārniem skries! Br. sak. v. 1543. kur nu iesi, zivs, bez ūdeņa! JK. II, 485. zivis nenāk bez darba laivā Br. s. v. p. 124. zivis sliņķu negaida 123. lai tās zivis, kur tās zivis, bet kur tad tā zupa! Br. sak. v. 1540. nu brauc maiznieki kâ zivis pa Daugavu Br. 39. viņš gribēja mežā tikt kâ zivs ūdenī Kra. Vīt. 115. tī zivteņa zvejniekam, kuŗ[a] e̦ze̦ra dibinā BW. 12361, 2. mazā zivtiņa 12057, 3. zivis me̦tas (Kav.), ķeŗas, die Fische lassen sich fangen. - baltā z., der Weissfisch (leuciscus) Konv. 1 182; vēju z., der Hornhecht (belone vulgaris Flem.) Natur. XXXVII, 57: bradāju... pa dīķi vaikādama vēja zivtiņas Janš. Bandavā I, 188. Aus einem urbalt. žūs, wozu auch le. zveja (und zutis?), zvīnas "Fischschuppen", li. žúti "fischen", apr. suckis (a. pl. suckans) "Fisch" u. a., s. Specht KZ. LIX, 228 f. und 281, Trautmann Wrtb. 373, Būga Tiž. I, 427, Walde Vrgl. Wrtb. I, 664.

Avots: ME IV, 730


zivs

zivs: z. ar zivi bučuojās (so im Traum gesehen) BW. 34680. Demin. ziviņa od. zivīte Wainsel. Zur Etymologie s. auch Vaillant Rev. des ét. sl. XVIII, 246 ff.

Avots: EH II, 809