I zlaukts (li. žlaũktas "однодонная красная кадь с дырою во днѣ" bei Būga PФB. LXVI, 254) Lubn. n. BielU., Oberkurl., Infl., Bolwen, Saikava, Wessen, Zaļmuiža, (mit àu ² ) Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Warkl., Zvirgzdine, zlauts Lubn., Etn. II, 81, ein trogartiger Seihbottich: ar zlauktu alus bija labāks nekâ ar kubulu Gr. - Buschh.; "= slaukts" Warkh. (mit àu ² ), Wessen. Wohl nebst pazlau(k)ts zur Wurzel von zlaugzna (s. Būga l. c. und Tiž. I, 396, sowie LM. IV, 434); zur Nebenform zlauts vgl. brau[k]tuve u. a. Le. Gr. 174.

Avots: ME IV, 746

I zlaukts: misu nuotecina pa caurumiem zlaukta dibe̦nā Austriņš Puišk. 145. lielījās panāksnieki labiem ratiem sabraukuši; visi zlauktā ("?") [Var.: zlauktuos] sasē̦duši, teļa astes ruociņā Tdz. 59153.

Avots: EH II, 811

II zlàukts ² Gr. - Buschh., ein Faulpelz: tāds zlaukts, ka ne˙kur likties!

Avots: ME IV, 746

‡ zlaũkts! Dunika, = zlaũks!

Avots: EH II, 811