I zvĩlêt Jürg., brennen (von der Sonne): ta tad nu saule zvīlē! Jürg. (fig.) līdz kuo viena uotru mīl, kâ brīnums abām skati zvīl V. Eglītis. Zu zvīls I.

Avots: ME IV, 780

I zvĩlêt: māja pakalnā krāšņi bija zvīlējusi (geglänzt?) vakara naoejuošā saulē Sieva 84.

Avots: EH II, 816

II zvīlêt,

1) "in schräge, halbliegende Stellung zusammenfallen"
Nötk. (mit î ); "lange liegen (vom Heu, Getreide auf dem Felde)" ebenda: ļuoti ilgi viņš zvīlēja pār luogu, kamē̦r krūtis sāka sāpēt Skuju Fr.;

2) fliessen, sich langsam schütten (vom Sand)
Alksnis- Zundulis;

3) "?": ik zieds un zâle smaršuo, kad gaŗām zvīl Rainis Gals un sākums 37. Mit sekundär gedehntem ī zu zvilt I.

Avots: ME IV, 780