I čuba,

1) der Wulst, der Büschel:
matu čuba Jaun. Dr. II, 362. caurumu aizbāzt ar pīladžu čubiņu Tēv.;

2) Pl., Stroh- oder Heulager zum Schlafen
Dond., Sessw., [Wandsen]: līdz cilvē̦ks nuomiris, viņa čubas izkaisāmas pa dārzu LP. VII, 912;

3) das Viehfutter
Dond.; čubu maiss, ein Stroh- oder Heusack zum Schlafen Dond., Sassm.

Kļūdu labojums:
VII, 912 = VII, 412

Avots: ME I, 417

I čuba,

1): aus r. чуб "der Schopf".

Avots: EH I, 293

II čuba, das Gesäss Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 417

III čuba, eine Schüssel Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 417