ērpêtiês,

1) sich reiben
[Selg.];

2) sich verteidigen:
viņu tik viegli vis nevar savaldīt, viņš ērpējas pretim Wain.; [vgl. ersināt].

Avots: ME I, 576

ērpêtiês, ‡

3) zanken:
ē̦das un er̃pējas Siuxt.

Avots: EH I, 373