ģenģeris

ģeņ̃ģeris, [ģèņģeris C.],

1) der Gänger, Passgänger
L., St., U.:

2) [ģeņ̃ģeris Behnen], ein unruhiges Kind; ein Abenteurer:
tas zē̦ns ir liels ģeņģeris A. XIII, 81. bagātnieka dē̦ls, labs ģeņģeris, puoš uz jūŗu LP. VI, 340;

3) der Fuss:
bet kad es šim devu - ģeņģeŗus vien pagrieza gaisā Saul.; der Instr. Pl. ģeņģeŗiem, im Passgang: tec, bērīti, ģeņģeŗiem! BW. 13288, 1. ģeņģeŗiem bēri laižu 13969. ģèņģeŗu-ģèņģeŗiem iet vai skriet, = iet vai skriet tâ kâ piedzēries Drosth. n. RKr. XV, 70. Aus d. Gänger.

Avots: ME I, 696