ķeists,

1) befremdend, sonderlich Preekuln:
viņš prasīja, kas te par tādu ķeistu smaku e̦suot O. - Bartau LP. VI, 28. viņš drusku tāds ķeists Rutzau, Bers. [bē̦rni izvirtuši par tādiem ķeistiem, nevēkļiem un neattapīgiem Janš. Čāp. 14 ;

2) "ein prahlerischer Mensch"
Bers. Aus li. keĩstas "странный".]

Avots: ME II, 360

ķeists,

1): mit eĩ Rutzau; komisch
OB., Adv. ķeĩsti Rutzau; schlecht: ķ. klājas tādā sē̦tā. kur valdnieks ir sievietes īsais prātiņš Janš. Mežv. ļ. lI, 43 (ähnlich I, 318 und Bandava I, 374); "baigi": gar kapis ejuot paliek ķeĩsti Dunika, Kal., OB., Rutzau.

Avots: EH I, 693