ķenkle
ķeñkle,
1) der Schenkel
[Dunika], Kalleten;
2) Pl., die Füsse, Beine
[Preekuln]: ja tev ķenkles kuopā sitas, ej pa ceļu, kur atnācis BW. 9610, Wain. Aus li. kenklė˜ "Kniekehle"; vgl. kur. ceñkle.
Avots: ME II, 365
1) der Schenkel
[Dunika], Kalleten;
2) Pl., die Füsse, Beine
[Preekuln]: ja tev ķenkles kuopā sitas, ej pa ceļu, kur atnācis BW. 9610, Wain. Aus li. kenklė˜ "Kniekehle"; vgl. kur. ceñkle.
Avots: ME II, 365