ķiêpt, -pju, -pu,

1) = ķeipt, quienen, sein Leben fristen: ilgi viņš neķieps Gr. - Essern, Aps.;

2) tr., beschmurgeln, namentlich in der
Zstz. mit ap-, pie-: bļuodiņu, cibiņu pieķiept; apķiept, beschmutzen Bers. n. A. XVII, 286.

Avots: ME II, 390

ķiêpt, ‡

3) dievs zin, vai viņa ķieps BielU., Gott weiss, ob sie durchkommen wird.

Avots: EH I, 707