ķìrzât, -ãju, tr., schelten, durchhecheln: kaut gan viņa vaigi pietvīka aiz kauna, ka tas sāk ķirzāt savas sievas kļūdas A. XVI, 531. Refl. -tiês, zanken Lös. n. Etn. IV, 66, Lub., [ķir̂zâties ² Nigr.].

Avots: ME II, 386

‡ *II ķirzât, zu erschliessen aus pãrķirzât.

Avots: EH I, 705