ķiza, ķize, lokal, z. B. in Kruhten LP. VII, 106, für ķe̦za, Malheur, Pech: ķiza, ķiza (Var.: ķe̦za) vanagam, balta vista kaņepēs BW. 17933, 2. Dieses ķiza, ķize dient im Nom. u. Akk. [?] als Interjektion der Schadenfreude [Vgl. estn. kis]: ķiz, ķiz (Var.: ķize, ķizi, ķizu, ķe̦za, ķeze, ķe̦zu) vanadziņ, zīlīte dzied kaņepēs BW. 17933. ķizi, ķizi, tuo vajaga le̦pnam tautu dēliņam BW. 21965, 3. Die Interj. ķiz, ķizi, ķizu wird oft zum Necken, Reizen angewandt, indem man dem Geneckten einen angenehmen Gegenstand zeigt, ihn aber demselben nicht gibt: ķizu, ķizu, e̦lu, kas manā ruociņā BW. 6296 var.

Avots: ME II, 387

ķiza: vienam ķe̦za, uotram ķ. Janš. Līgava II, 306. viņai dzīve ir ķ. 313.

Avots: EH I, 705