ķēmēks

ķē̦mē̦ks Tirs., ķēmēklis, [ķê̦me̦klis ² Salis, Wandsen, ķêmeklis ² Dond., ķê̦meklis ² (sic!) Ruj., Lautb.], der Popanz, eine komische, vermummte Person, die Schreckgestalt Serb.: tas ir ķē̦mē̦ka darbs, das ist eine grobe Arbeit L. lai ceļus priekš ķēmēkļiem luoka A. XIII, 375. klauni, šie nejēdzīgie viduslaiku ķēmēkļi, nejēdzīgi guorījās Latv. [ķèmêklis ² Lis., Bers., jem., der nicht gut arbeitet.]

Avots: ME II, 373