ļurkāt
I ļur̂kât, -ãju, ļurķêt,
1) etwas Weiches reiben
Freis.;
[2) hin- und herbewegend lose machen:
lai iedzītu mietu varē̦tu izvilkt, tad vajaga pa˙priekšu ļurkāt Fest.);
3) rauchen
(verächtl.) Grünh., Kand., [Salis, Bauske];
4) saufen
Dond., Smilt. [Refl. ļurkâtiês, wackelig sein: cirvja kāts ļurkājas Fest., Stelp.)
Avots: ME II, 544
1) etwas Weiches reiben
Freis.;
[2) hin- und herbewegend lose machen:
lai iedzītu mietu varē̦tu izvilkt, tad vajaga pa˙priekšu ļurkāt Fest.);
3) rauchen
(verächtl.) Grünh., Kand., [Salis, Bauske];
4) saufen
Dond., Smilt. [Refl. ļurkâtiês, wackelig sein: cirvja kāts ļurkājas Fest., Stelp.)
Avots: ME II, 544