šutêtiês, -ẽjuôs,

1) sich verwundern, überrascht werden;
šutējāmies vien, bet kuo tad vairs! Gr.-Buschh,;

2) wanken, in Bewegung geraten
Bers.: cē̦rtams kuoks sāk jau šutēties; drīz gāzīsies. kaudzē me̦stas zemes sāk šutēties un brukt; vgl. auch pašutêtiês. Zur Bed. 2 vgl. šumêtiês.

Avots: ME IV, 108

šutêtiês, ‡

3) "misēties, kļūdīties" Druw.

Avots: EH II, 658