švipstinât,

1) = svipstinât, lispeln, undeutlich sprechen Arrasch (bē̦rns vēl lāga nerunā, tikai švipstina), Bers., Ogershof; flüsternd und dabei unverständlich sprechen Vīt.; leise, stimmlos pfeifen Holmhof, Stockm.;

2) wedeln:
š. ar asti C. astes nerimstīgu švipstināšanu Vid. Pas. zīd. kust. 93; schnelle und zwecklose Bewegungen machen (auch: svipstinât) Kalz.: kuo tu pa bļuodu švipstini? tur vairs ne˙kā nav! Lubn.;

3) leichtfertig verschenken; vergeuden
Frauenb.

Avots: ME IV, 116

švipstinât,

1): lispeln
Gramsden, Sessw.; (večuks) sāka š. īsti paskaļi: "vai tā ir kārtība ...?" A. Upītis Laikmetu griežos II, 31; mit den Lippen gewisse Laute erzeugen Gold., Zirsten; pfeifend prahlen Nötk., Widdrisch;

2): asti š. Frauenb.; "ar stibu vicināt" MSil.; (ar truoksni) š. pātagu Kalnzeem.

Avots: EH II, 661