šķurstīt

šķùrstît ² Bers., Golg., Gr. - Buschh., Kl., Lis., Lös., Lubn., Meiran, Saikava, Selsau, Schwanb., šķurstît Oppek. n. U., Spr., Celm., Druw. n. RKr. XVII, 77, Memelshof, ("auseinandermachen, teilen") Mag. IV, 2, 142, = šķirstît, šķurinât 2: matus, linus, grāmatu. vai nāc matus šķurstīdams BW. 10934 var.; 15231, 5. bāleliņi iet ābuolu šķurstīdami (Var.: šķirstīdami) 13413. gāju puišus šķurstīdama, saimenieka gaidīdama 9385 var. eimu uošus šķurstīdama, uozuoleņu me̦klē̦dama Sussei n. FBR. VII, 151. guovs, ausis šķurstīdama Laicēns Ēmigrants 164. citi ausis šķurstīs B. Vēstn. škurstît oder škurstêt Oppek. n. Mag. XIII, 24, beschmutzen (von Büchern, die in Kinderhände geraten sind; eigentlich also: blättern); abwehrend, absagend (den Kopf) schütteln Nötk. Refl. -tiês, sich teilen, sich auseinandermachen: kas tur nāca pa jūriņu? niedres vien šķurstījās BW. 30789. šķiesnas vien šķurstījās 12240, 1 var. visi meži šķurstījās VL. aus Lös. Wohl aus skurstît + šķirstît.

Avots: ME IV, 55