šļucinât U.,

1) = šļūcinât, fakt. zu šļukt, gleiten machen, lassen; (längs der Erde) schleppen: biksītes (acc. pl.) šļucināja (liessen hinuntergleiten) BW. 34778, 1. pa trešuo (taku) žagariņus šļucināja (Var.: šļūcināja) BW. 20233, 1 var. ar skujiņu šļucināju (Var.: vilcināju) brālītim līgaviņu; nedrīkstēju zirgā celt 22046;

2) nachmelken, zum zweiten Mal melken
(meist mit nùo-) Bershof: kad guovi beidz slaukt, tad tikmē̦r šļucina, kamē̦r vairs nenāk piens Ahs. n. RKr. XVII, 56.

Avots: ME IV, 73

šļucinât,

1): nach unten gleiten machen
A.-Schwanb.; "mazināt" PV.: sāc nu re̦snuo pempi š˙!

2): oberflächlich melken
(šļucinet) Kand.

Avots: EH II, 646