šļūta

šļūta, šļũte Dond., Sassm., der Riegel; der Schlüsselbart Dond.: pagrabs aizslē̦gts divām šļūtam priekšā Plūd. Llv. II, 354 (ähnlich: Dünsb. Od. 2, 23). tē̦rauda šļūte Dünsb. Par, 41, durvis aizšauj ar šļūti Sassm. n. RKr. XVII, 56. Wohl aus dem Niederdeutschen (vgl. mnd. slût "Schluss", sluten "schliessen").

Avots: ME IV, 79


šļūta

šļūta: "šļūtam" ME. IV, 79 zu verbessern in "šļūtām".

Avots: EH II, 647