I ūbiķis,

1) = ūpis;

2) ein aufgeblasener, verärgerter, maulender Mensch, "nikns cilvē̦ks" Fehteln: tas jau ir tāds kâ ūbiķis Fehteln.

Avots: ME IV, 403

II ūbiķis "kruķis" Linden (in Livl.), Sessw.

Avots: ME IV, 403