žagatāt

žagatât, -ãju,

1) žagatât L., Oppek. n. U., žagatêt Spr., Wessen, -ẽju, žagatuôt Wid., schreien (wie die Elster):
žagatiņa žagatēja (Var.: žagatuoja, žadzināja, žvadzināja) BW. 23380 var. kuo žagatas žagatuoja? 8544 var.; 13063 var.;

2) Unsinn schwatzen
N. - Peb.

Avots: ME IV, 787