I žuvêt (< ostle. žoviêt), -u, -ẽju, rauschen; dumpf wiederhallen: mežs vējā žuvēja vien Mar. n. RKr. XV, 146. sit pa kuoku, lai žuv! ebenda.

Avots: ME IV, 835

I žuvêt: žuvēja visa pamale, kad šāva A.-Schwanb.

Avots: EH II, 822

II žuvêt (> ostle. žoviêt) "mudžēt" Stom.

Avots: ME IV, 835

‡ *III žuvêt, zu erschliessen aus ‡ izžuvêt.

Avots: EH II, 822