žēlināt
žēlinât,
1) freqn. zu žẽ̦luôt, sich über jem. erbarmen, jem. Güte erweisen
AP., (mit ẽ ) Lems., Nötk., Ruj.; verteidigen N. - Peb.: māte bē̦rnu želina un nelaiž ganuos Lems. kuo nu žēlini bē̦rnu! N. - Peb.;
2) fakt. zu žẽ̦luôt, sich erbarmen machen, lassen
(mit ẽ ) Grünw.;
3) weinen machen, betrüben
N. - Peb., Vīt., (mit è 2 ) Golg., Kl., Sessw.: māte runādama žèlina bē̦rniem sirdi Kl. nerunā uz nelaimīguo, ka viņam neceļas vēl lielākas žē̦las, nesāc viņu žēlināt! Vīt. tā (lastīgala) žē̦li žē̦lina Asp. Ziedu klēpis 78.
Avots: ME IV, 806
1) freqn. zu žẽ̦luôt, sich über jem. erbarmen, jem. Güte erweisen
AP., (mit ẽ ) Lems., Nötk., Ruj.; verteidigen N. - Peb.: māte bē̦rnu želina un nelaiž ganuos Lems. kuo nu žēlini bē̦rnu! N. - Peb.;
2) fakt. zu žẽ̦luôt, sich erbarmen machen, lassen
(mit ẽ ) Grünw.;
3) weinen machen, betrüben
N. - Peb., Vīt., (mit è 2 ) Golg., Kl., Sessw.: māte runādama žèlina bē̦rniem sirdi Kl. nerunā uz nelaimīguo, ka viņam neceļas vēl lielākas žē̦las, nesāc viņu žēlināt! Vīt. tā (lastīgala) žē̦li žē̦lina Asp. Ziedu klēpis 78.
Avots: ME IV, 806