ùrbt (li. ur̃bti "gręžti skylę" Būga Aist. Stud. 173), ùrbju, ùrbu, bohren: urbj kâ vabuole smiltīs RKr. VI, sak. v. 926. urbt caurumu. Refl. -tiês, sich (hinein)bohren: grumbas urbsies mūsu sejās Vēr. II, 95. urbties ap ve̦cu vāti I, 1154. skatieniem tālē urbjuoties 743. nabags urbjas ar acīm Millijā A. XX, 211. grāmatās urbties XVII, 397. duomas nemitējās urbties pa galvu Saul. R. I, 268. Subst. ùrbšana, das Bohren; ùrbums Konv. 1569, das abgeschlossene Bohren, das Gebohrte; ùrbẽjs, wer bohrt A. XXI, 441; wer sehr fleissig und eifrig lerrit: minē̦tie skuolnieki ir īsti "urbēji" MWM. VIII, 308. plānu galdu urbējs Br. sak. v. 607, ein Einfaltspinsel; plānuo galdiņu urbējs Kurs., wer lange die Schule besucht hat, aber nichts Gescheites machen kann; jemand, der nicht physisch arbeitet. Zur Etymotogie vgl. allenfalis Walde Vrgl. Wrtb. I, 146; eher vielleicht zur Wurzelform u̯erb(h)- bei Walde 1. c. 275.

Avots: ME IV, 302

ùrbt: ir visādi ur̂bjamie ² (= svārpsti) Orellen. u. virsum Saikava, wiederholt etwas zu tun auffordern. u. (stricken) cauru ziemu nātna darāmuo Siuxt. Subst. ùrbẽjs: eit[a] pruojām, ciema sievas, mūsu acu urbējiņas (Var.: dūrējiņas)! BW. 21147, 1.

Avots: EH II, 714