ķiukstēt

ķiûkstêt ^2, -u, -ẽju, intr., kläffen, bellen: suņi, ka ķiukst vien, pakaļ tam aši Dünsb. suns ķiukst dze̦nuot zaķi Dond., Ahs., Burth., Wolm. [Aus estn. kiuksuma "kreischen, quieken"?]

Avots: ME II, 386, 387