ļurbans
ļùrbans 2, weichlich, schlaff, plump: ļurbaļurbans cilvē̦ks vai luops Selb., Lub. izblindušas, ļurbanas, ar jau applūdušiem ģīmja pantiem MWM. VIII, 651.
Avots: ME II, 544
Avots: ME II, 544
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'ļùrba' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'ļùrba' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (2)
ļurba
ļur̃ba Wolm., [PS., Salisb., Jūrg., Trik., N.-Peb., Ruj., Serbigal], ļùrba C., ļur̂ba 2 Kand., [Salis, Bauske, Selg., Lautb., Dond., Libau, Gr.-Essern, Dunika, Wandsen, ļur̂ba AP.), ļùrbāns 2 Lub., ļurbis,
1) ein ungeschickter, maulaffiger Mensch, ein Taugenichts; Säufer; Schwätzer:
kuo tu runā ar tādu ļurbu?
2) die Quappe
Etn. II, 82. Zur Bed. 1 vgl. li. liur̃bas, ein Schimpfwort; [Petersson Balt.-slav. Wortstud. 55 1 erinnert an schwed. larpa "unsauberes Weib", norw. dial. larp "nasser Schmutz"].
Avots: ME II, 544
1) ein ungeschickter, maulaffiger Mensch, ein Taugenichts; Säufer; Schwätzer:
kuo tu runā ar tādu ļurbu?
2) die Quappe
Etn. II, 82. Zur Bed. 1 vgl. li. liur̃bas, ein Schimpfwort; [Petersson Balt.-slav. Wortstud. 55 1 erinnert an schwed. larpa "unsauberes Weib", norw. dial. larp "nasser Schmutz"].
Avots: ME II, 544