ļekstêt, ļekšķêt, ļēkšêt, -u, -ẽju, intr., unaufhörlich plärren, ohne Grund bellen: kuo nu te tik daudz ļeksti? Kand., Tals., [Dond.]. rāties, ļekstēt - nekauņam piede̦ras A. IX, 229. suns ļe̦kst vienā ļekstēšanā Kand., Ahs. neļēkšat katru brīdi, nezaimuojat dieva vārdu! MWM. X, 922. [ļekstêt (prs. ļe̦kstu), schwatzen Stenden; ļekšķêt"aprunāt" Wilsenhof.]

Avots: ME II, 535

‡ II ļekstêt, zu erschliessen aus nùoļekstêt.

Avots: EH I, 770