ņur̃dêt [auch Ruj., Dond., Lautb., C., Jürg., Līn., Salis,] Serbigal, AP., ņùrdêt ² KL, Nerft, ņur̂dêt Lis.], -u, -ẽju, intr., schnurren, brummen, murren, knurren: suns ņurd Etn. II, 51. Sprw.: ņurd kâ suns, vē̦dgru kasīdams. lābāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. viņš iet, kaut kuo neskaidri ņurdē̦dams Kaudz. [vgl. li. niurnė´ti "murren" und dazu Persson IF. XXXV, 211.]

Avots: ME II, 905, 906

ņur̃dêt,

1): auch Wolm., (mit ùr ² ) Oknist, (mit ur̂) Aahof; aitas ē̦d pe̦lus ņur̃dē̦damas Iw.; ‡

2) brodeln Heidenfeld:
staigna, izrūgusi pļava ņùrd2 vien, kad tai pāri iet.

Avots: EH II, 116