Paplašinātā meklēšana

àizņur̃dêtiês, anfangen ein wenig zu brummen, einen brummenden Laut von sich geben: viņš jau tā arvienu aizņurdas un pasmīn Dok. A.

Avots: ME I, 43

atņur̃dêt, brummend, undeutlich antworten: pag, pag, milzis atņurd LP. V, 320.

Avots: ME I, 180

ìeņurdêtiês, einen murrenden, knurrenden, brummenden Laut von mich geben: Salms reizu kaut kuo nesapruotamu ieņurdas Vēr. II, 1237.

Avots: ME II, 49

izņur̃dêt, Refl. -tiês: Klausis šâ tâ izņurdējies Pas. XII, 116.

Avots: EH I, 469

izņur̃dêt, tr.,

1) brummend, knurrend, murrend herauslocken, ablocken, bekommen:
izņurdēja atkal drusku naudas Vēr. I, 1160;

2) einen brummenden, knurrenden Laut von sich geben:
viņš izņurd atkal kaut kuo tādu neskaidru Vēr. II, 1293. Refl. - tiês, zur Genüge brummen, knurren, murren: vai nebūsi diezgan izņurdējies?

Avots: ME I, 777

nùoņur̃dêt, ‡ Refl. -tiês, = nùoņur̃dêt: viņš klusi savā sirdī nuoņurdējās Dünsb. Apakš Ziemas svētku egl. III, 139.

Avots: EH II, 73

nùoņur̃dêt, intr., abbrummen, hermurmeln, in den Bart brammen: vedēji šuo tuo tur nuoņurdējuši LP. VII, 1105.

Avots: ME II, 826

ņur̃dêt,

1): auch Wolm., (mit ùr ² ) Oknist, (mit ur̂) Aahof; aitas ē̦d pe̦lus ņur̃dē̦damas Iw.; ‡

2) brodeln Heidenfeld:
staigna, izrūgusi pļava ņùrd2 vien, kad tai pāri iet.

Avots: EH II, 116

ņur̃dêt [auch Ruj., Dond., Lautb., C., Jürg., Līn., Salis,] Serbigal, AP., ņùrdêt ² KL, Nerft, ņur̂dêt Lis.], -u, -ẽju, intr., schnurren, brummen, murren, knurren: suns ņurd Etn. II, 51. Sprw.: ņurd kâ suns, vē̦dgru kasīdams. lābāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. viņš iet, kaut kuo neskaidri ņurdē̦dams Kaudz. [vgl. li. niurnė´ti "murren" und dazu Persson IF. XXXV, 211.]

Avots: ME II, 905, 906

‡ paņurdêt M. 485 und 486, ein wenig ņurdêt.

Avots: EH XIII, 162

uzņurdêt, zuknurren: tas nu tam uzņurdēja... Seifert Chrest. II, 219.

Avots: ME IV, 363

‡ čibinâtiês Bērzgale "durbuļât; ņurdēt".

Avots: EH I, 290

ìeņirkstêtiês,

1) [ein Geräusch machen, als ob etwas bricht]:
pie pretsienas gulta ieņirkstējās A. Up. Sieviete 122. [kauli ieņirkstējās Druw.;

2) (mit ir̂) "asi, griezīgi ieskanēties (piem. zuobiem smiltis sakuožuot vai uz stikla uzspeŗuot)" Schujen, Serben, Roop u. a.: suns peli tâ nuotiesāja, ka kauliņi vien ieņirkstējās zuobuos Ronneb.; "ieņurdēties, ieraudāties": bē̦rns ieņir̂kstējās, laikam grib ēst Mar.].

Avots: ME II, 49

I tãpaļât Schibhenhof, Ezere, -ãju, ausfragen Dobl. n. Etn. I, 139, Hofzumberge, Schibbenhof; Unsinn erzählen, lügen Gaiken: tāpaļāja, tāpaļāja, tik˙pat ne˙kā nedabūja zināt Dobl. n. Etn. I, 139; undeutlich, unverständlich reden oder erzählen Rudbaren (mit ã); "=nuopelt" Rönnen; sich beim Sprechen wiederholen; ņurdēt Nötk. (mit ã).

Avots: ME IV, 147, 148

žmurkstêt, -u, -ẽju,

1) = šmur̃kstêt 1, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend das Geräusch eines kreisenden Körpers Bers., Burtn., Serben, das beim Auffliegen der Vögel enstehende Geräusch (mit ur̃ ) C., Trik., (mit ur̂ ) Kl., (mit ur̂ ² ) A. - Ottenhof: putni laižas, ka žmurkst vien;

2) = šmur̃kstêt 2, durch die Nase ziehen U., (mit ur̃ ) Trik.;

3) "ņurdēt, muldēt" (mit ur̂ ) Kalz.: kuo nu žmurksti!

Avots: ME IV, 822