ņurdzīt

ņur̂dzît [auch PS., Schujen, Prl., Serbigal, ņùrdzît 2 Kl.] -dzu [Kokn.], -ĩju, tr., knüllen, knaufschen, quąlen C.: viņš ņurdza kaut kuo pie galda RA. bē̦rni ņurdzīja kaķi Kand., [N.-Peb., Wessen], Mesoten. [Vgl. dazu ņur̂cît und Persson IF. XXXV, 208.]

Avots: ME II, 906


ņurdzīt

ņur̂dzît: sieviete ... ņurdzījusi muodernieku Pas. XIV, 478.

Avots: EH II, 116