šautīgs

šautîgs,

1) karg, geizig, gierig
L., St., Bergm.;

2) wackelig (von kranken, völlig ermatteten Tieren gebräuchlich)
Kurl. n. U.;

3) = šaudîgs, kas šaudâs Līvi (mit aũ).

Avots: ME IV, 10