šautît, -u, -ĩju,

1) stäupen, geisseln
St., Bielenstein LSpr. I, 431 (mit aû ² ), Selburg (mit àu ² ); vgl. auch atšautît;

2) schnell hin undherneigen, schwenken,
ļuodzît: ielej mucā ūdeni un šàuti ² uz vienu un uotru galu, lai muca labi izskaluojas! Bers., Erlaa, Lub. šàutît ² (ļuodzît) mietu Kl. Refl. šàutîtiês ² , = ļuodzīties, taumeln KL, wanken, wackeln Ar.; hin und her stürzen: ūdens mucā šautās Lub. sabraukts zirgs šautās Lub., Saikava. viņš aizgāja šautīdamies Erlaa. In der Bed. 2 zur Wurzel seu̯- "schwingen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 470; vgl. auch šaũbît)?

Avots: ME IV, 10

šautît,

2): vējs mē̦dz š. (mit àu ² ; "līguot" ) kuoku Fehteln; ‡

3) "?": vai mūsa nuoēde kūmiņu linus? ne˙viens nešauta pādĩtei auta Tdz. 36788.

Avots: EH II, 623