švìrkstêt ² Kl., Prl., -u, -ẽju,

1) = svirkstêt 1, schwirren Lettg. u. a. n. U., Wessen (plêš drēbes, ka švirkst vien), Spr.: kas švirkstēja gaisā Daugava v. J. 1928, No 1, S. 5. gāju, kājas augstu cilādams, lai nešvirkst zâlē Latv.; knistern: spalvai pa papīri šviŗkstuot Apsk. v. J. 1903, S. 488; prasseln Mar., Freiziņ, Lennew., Bers. u. a.: zari de̦g, ka švirkst, vien Dond. purvi dega švirkstē̦dami BW. 13061. ķēķī sprakst uguns, švirkst pannas Vēr. II, 525. sviests švirkstēja MWM. X, 14. krāsnī švirkst jau tāss Stari II, 416. dzirksteles lēca švirkstē̦damas Jaun. mežk. 10. kažuoks sāks (uz krāsns) švirkstēt ² Pas. IV, 372 (aus Višķi). ak sprakstēšana! ak švirkstēšana! Stari I, 208;

2) zankend erregt sprechen:
Cīruļvējputenis švirkstēja atkal Kaudz. Izjurieši 145. Refl. -tiês, = švirkstēt 1: ja bij rudzi, švirkstējās BW. 25853 var.

Avots: ME IV, 117

švìrkstêt ² : auch (mit ir̃) Nötk.;

1): prasseln
(mit ir̃) Gaiken, Nigr., Salis, Schrunden, Sepkull, Serben, Sessw., Walk, Wolmarshof, Wrangelshof, Zirsten; ce̦puot švir̃kst tauki Gold. kamanas slīd pa sniegu, ka švir̃kst vien Walk. švir̃kst arī braucuot ar ragūm pa granti Gramsden.

Avots: EH II, 662