Paplašinātā meklēšana

‡ atūkšêtiês, = atûkšķêt ² : skaļi atūkšējusies Janš. Dzimtene V, 179. atūkšaties, lai neizšķiŗamies! III ² , 236. mēs a. nevaram: kuo lai zinām, kas tas ūkšē̦tājs tāds ir Mežv. ļ. I, 190.

Avots: EH I, 177

čūkšêt (unter čũkstêt), ‡

2) flüstern
AP., (mit ù ² ) Lub.

Avots: EH I, 298

‡ izūkšêtiês, eine Zeitlang, zur Genüge (vergeblich) rufen, schreien, jodeln: izākšējušās pa visu parku Janš. Atpūta № 372, S. 6.

Avots: EH I, 492

‡ nùoūkšêtiês, einen (jodelnden) Ruf od. Schrei tun; nuoūkšuôtiês "nuosvilpties" Fehteln.

Avots: EH II, 104

‡ šļūkšêt, = šļūkstêt (?): ceļš bija slapjš; arī riteņi šļūkšēja pa uolnīcas grambām Jauns. B. gr. II ³ 130.

Avots: EH II, 647

‡ šmūkšêt PV., = ‡ šmūkstêt.

Avots: EH II, 650

spūkšêt, prusten (von Katzen gesagt) Wid.

Avots: ME III, 1033

tūkšêt Wid., = tūkšķêt I 2, 3.

Avots: ME IV, 279

žvūkšêt: vēji sāka ž. ("smagi pūst"; mit ù ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 824

žvūkšêt, ein Schallverbum: sāka... žvūkšēt, šnākt LP. VII, 1277.

Avots: ME IV, 848

baũkš, baũks Smilt., onomatopoetisches Schallwort vom Schlagen, Fallen [Vgl. būkšêt "dumpf schallen", r. dial. бу́кать "laut schlagen, klatschen, knallen", čech. boukati "brüllen", kymr. bugad "mugitus", gr. βυχάνη "Trompete" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 97 und 99.]

Avots: ME I, 267

bucêt, [in Ronneb. Praes. - u], - ēju, erschallen, dröhen: šī vadāja zirgus pa pagalmu ganībās, ka bucēja vien MWM. III, 692. vgl. būkšêt, li. bukti "мычать" und bukas "выпь, водяной бык" bei Микуцкiй Извѣст. III, 365, ksl. bučati "dröhnen", gr. βυχάνη "Trompete", kymr. bugad "mugitus" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 98 f. und 112.]

Avots: ME I, 344

čũkstêt, čūkšêt A. XX, 145, -u, -ēju, [n. U. auch čūkstît], zischen: lai čūskas čūkst Skalbe. slapja malka ne˙maz nede̦g, bet tik čūkst. čūksti kâ ūdens, kuo karstā speltē lej. nuodedzināta dzelzs ūdenī čūkst. ja tu būsi tik ve̦cs kâ es, tad tu ir uz uogles nečūkstēsi, so wirst du müde und matt sein, sagen oft die Alten zu den Jungen. sanāca ve̦lnu, ka čūkst vien. [Vgl. auch čukstêt und cūkstêt.]

Avots: ME I, 424, 425

nùopũkšķêt, nùopūkšêt BW. 25853, 4, intr., einen dumpfen Schall von sich geben: kas tur tik klusi dārzā nuopūkšķēja? Druva I, 1508. cepeškrāsnī kaut kas nuopūkšķēja Zalkt.

Avots: ME II, 835

‡ sa-ūkšuôtiês, = ‡ sa-ūkšêtiês: brīžam tie izšķīrās ..., tad saūkšuojās atkal kuopā Dünsb. Skaistā Mīle 43.

Avots: EH II, 462

ūkuoņa;

1) "?": ķē̦ma ūkuoņa MWM. VIII, 597;

2) "ein undeutliches Geräusch"
Fehteln, N.-Peb., ein dumpfer Schall (mit ũ) Nötk. - Zur Wurzel von ūkšêt?

Avots: ME IV, 408

ûkšêt ² Līn., -u oder -ẽju, -ẽju,

1) ūkšêt U., ūkšinât Wid., ūkšuôt U., ûkšuôt ² Wandsen, ûkšuot ² Dond., ûkšāt ² Stenden, ūkšķêt, ũkšķinât Wirgen, (ū-ū) rufen, schreien, jodeln, jem. zurufen, sich gegenseitig zurufen (von Hirten gesagt)
U.; jauchzen (namentlich von kleinen Kindern gesagt U., Brasche) V.; ûkšêt ² Nogallen, ûkšinât ² Dond., Wandsen, ûkšķinât ² Nogallen, Hirten nach Hause rufen: dzirdēja saucam, ûkšam2, aurējam Janš. Līgava I, 297. dzirdēja . . . sieviešus priecīgi kliedzam un ūkšējam Čāp. 55. izdzirda mežu ūkšam Mežv. ļ. I, 190. māte mani sauc, ūkš un meklē Bandavā II, 150. ūkšināt ganus mājā Dond., Wandsen. bļauj luopi, un ganiņi ūkšuo Dünsb. Par. 33. ļaudis ūkšuoja, gavilēja Druva II, 209. pļavas ūkšuoja . . . pļāvēji Dz. V. zaķis ūkšuo Lapsa-Kūm. 8. (zaķu) tēviņš ūkš mātītes kuopā Janš. Dzimtene V, 167. krupis ūkšķ MWM. XI, 261. apuogs . . . ūkšķināja Plūd. LR. IV, 66. ūkšuoja ragi, pīkstēja klarnete Skuju Fridis;

2) ûkšêt Schwanb., ùkšêt ² KatrE., ūkšķinât Nötk. (mit ũ), Sonnaxt (mit ù ^2), Alswig, ūkš(ķ)inât N.-Peb., grunzen:
cūkas, sivē̦ni ūkš N.-Peb. ezis ūkšķina Sonnaxt;

3) seufzen
U. Refl. ûkšuoties ² Dond., einander zurufen: gani skaļuos rītuos, kad labi atbalss skan, krietni ūkšuojas Dond. - Subst. ūkšêšana, ūkšuôšana, ūkšinâšana, ūkšķinâšana LP. III, 103, das Zurufen, Schreien, Jauchzen: atskanēja sieviešu kliegšana un vīriešu ûkšuošana ² Janš. Dzimtene V, 164. svē̦tku viesu ūkšuošana, klaigāšana Dzimtene ² I, 154; ūkšê̦tãjs, ūkšķê̦tãjs Dr., ūkš(ķ)inâtãjs, ūkšuôtãjs, wer ruft, schreit, jauchzt, zuruft; der Jodler Dr.: ja ir labs pretim ūkšuotājs Dond. Bezzenberger BB. XXI, 304 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 187 vergleichen damit le. auka "Sturmwind", serb. ȕka "Geschrei", got. auhjōn "lärmen" u. a.; vgl. auch ūkuoņa und li. (bei Miežinis) uksis oder uksimas "aurēšana".

Avots: ME IV, 407, 408

ūkšinât,

1) s. ūkšêt;

2) mit einem
ūkšis I 1 schnarrende Laute bewirken Wenden.

Avots: ME IV, 408

I ūkšis,

1) ũkšis Kurs., ûkšis ² Bixten, Irmlau, MSil., Pampeln, ūkšis Memelshof, (mit nichtgedehntem ū ) Wenden, ũkšķis Kabillen, ûkšķis ² Erwalen, Schibbenhof, Siuxt, ūkšķis Spiess und N.-Sessau n. U., Memelshof, ein aus Schweineknöcheln gemachtes Schnarrwerk:
Janča izlaistam vilciņam Spricis iespēra ar savu ūkši ribās Vēr. II, 1293;

2) die Schweineschnauze
(ũkšķis) Kabillen;

3) ein unruhiges kleines Kind
(ũkšis) Kalleten. Nach Bezzenberger GGA. 1898, S. 5541 zu li. ùngti "wimmern"; möglich wäre auch Zugehörigkeit zu ūkšêt.

Avots: ME IV, 408

ūkšķêt,

1) s. ūkšêt;

2) girren; lallen
LKVv.

Avots: ME IV, 408

ūkšķinât,

1) s. ūkšêt 1;

2) s. ūkšêt 2;

3) schnarren
(wie ein ūkšis I I) Schibbenhof (mit û ^2);

4) girren (von Tauben)
Wain. (mit û ² ).

Avots: ME IV, 408

ûkšņât ² Stenden, -ãju, = ūkšêt 1, rufen, schreien: viņš ūkšņādams uzbidināja man zaķi virsū Stenden.

Avots: ME IV, 408

ūkšuôt,

1) s. ūkšêt;

2) "pfeifen"
Fehteln.

Avots: ME IV, 408

unkšêt, -u, -ẽju,

1) = unkstêt N.-Peb., Segewold: izsalcis bē̦rns, kaķē̦ns, kuce̦ns, sivē̦ns unkš N.-Peb. kuo tad nu unkšat? vēl jau ēst negribas! ebenda; "weinen" (mit ùn ² ) Gr.-Buschhof, Memelshof;

2) = ūkšêt U.;

3) huadegebellähnüche Laute von sich geben
(mit ùn ) Nötk.

Avots: ME IV, 299